Dažus gadus esmu dzīvojusi ārpus Latvijas un tolaik intensīvi ilgojos pēc vazāšanās pa Dievzemīti. Būdama citur, sevišķi izjutu to, cik ļoti tomēr pietrūkst prasmes pa īstam sarunāties ar vietējiem ļaudīm viņu pašu valodā. Nolēmu – kad atgriezīšos, noteikti daudz blandīšos apkārt pa Latviju un runāšos.
Kādu vakaru ar draudzeni izdomājām, ka darīsim tā – apbraukāsim tos Latvijas pierobežas ciemus, kuros ir mazāk nekā, teiksim, desmit iedzīvotāju, un pēc tam uztaisīsim grāmatu. Nosauksim to – Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi. Pašas šo ideju uztvērām nopietni un līdz ar pirmajām siltajām dienām lēnām sākām čunčināt pa pierobežu. Sākām dēkas maijā pašos Kurzemes rietumos pie Lietuvas robežas un savā galīgi nesenajā Sēlijas un Latgales tūrē aizmaldījāmies apmēram līdz Daugavpilij. Apzināti izvairījāmies no šikiem, asfaltētiem ceļiem, priekšroku dodot ainaviskām grants "redelēm" un pussalauztai mašīnai.
Latvijas ceļš
Latvija it kā ir maza. Taču nebūšu oriģināla, ja piebildīšu, ka tā ir ļoti daudzveidīga. Labākais veids, kā to izbaudīt, ir pārvietoties gar robežu, jo tieši tur sastopamas visas ekstrēmās parādības. Šovasar esmu paspējusi kājām noiet 80 procentu Dievzemītes jūras robežas (pārējos divdesmit nobraucu bagāžniekā). Mēs tirinājāmies gar Lietuvas robežu virzienā uz Baltkrieviju, pie viena konstatējot atšķirības starp Latvijas vēsturiskajiem novadiem. Līdz šim pārāk nopietni neesmu uztvērusi tādus izteikumus kā: "Latgalieši ir šādi, bet kurzemnieki gan pilnīgi citādi." Tomēr pirms brauciena uz Kurzemi tiku pabrīdināta, ka jāvelk augstpapēžu kurpes, lai nedomā, ka esmu kaut kāda prasta vazaņķe. Toties ceļojumā uz Latgali nedrīkst vilkt neko šiku, lai nedomā, ka esmu augstprātīga Rīgas dāmīte.
Var, protams, izlikties, ka latvieši visur ir vienādi, taču fakti ir nepielūdzami – Kurzemē mums gribēja rīdīt virsū suņus, lai vācamies prom. Tiesa, ar šo pašu kungu beigās draudzīgi nopļāpājām pusotru stundu, un viņš mums iedeva zilas vistu olas. Kurzemē un Zemgalē negaidītu viesu aicināšana mājās gandrīz nenotiek. Toties, kad tuvojāmies Latgalei, jau tikām lūgtas iekšā, tēja un konfektes galdā kopā ar atvainošanos, ka galds nav klāts gana bagātīgi. Jo dziļāk Latgalē, jo biežāk ļaudis gāja pucēties pirms fotografēšanās, jo, viņuprāt, darba bikses un priekšauts ir kaut kas nesmuks.
Šī projekta autorēm jau no sākta gala bija aizdomas, ka kaut kur Latgalē vajadzēs runāt krieviski. Tā kā viena no mums bērnību pavadījusi Koknesē, kur neviens nerunāja krieviski, bet otra bērnībā spēlējusies pati ar sevi, Dostojevska valoda abām ir ļoti vārgi pazīstama. Taču liels bija pārsteigums, kad atskārtu, ka es pati labāk runāju un saprotu poliski (esmu apzināti mācījusies poļu valodu, tomēr bija licies, ka krievu valodai ir jātup kaut kur starpribu nervā).
Ciematos, kas atrodas pie Baltkrievijas robežas, ir pilns ar poļiem. Cik nu pilns var būt vietā, kur dzīvo trīs cilvēki. Kaut kā pa visiem tomēr spējām tikt galā ar valodu. To nevarētu teikt par Lietuvas pierobežu, kur mūs ļaudis uzrunāja tikai lietuviski un bija izbrīnīti, ka mēs neko vairāk par "Geras, geras!" nezinām.
Kā tad!
Jau pirms došanās ceļā man bija skaidras vairākas lietas. Pirmkārt, pamestās vietas, uz kurām brauksim, noteikti būs aizaugušas krūmiem. Otrkārt, Latvijā reti kuram ir palikušas gotiņas. Treškārt, nevienam nebūs darba, visi būs ieslīguši nabadzībā. Ceturtkārt, satiksim ļoti daudz piedzērušos cilvēku un/vai tādu, kam sejā skaidri saredzami alkohola zīmogi. Kā tad!
Izrādās, ka tas, ko zināju, tomēr nebija taisnība. Pirmkārt, teju visur, kur bijām, lauki bija apstrādāti. Uz Latgales pusi bija mazliet vairāk aizaugušu ceļmalu, bet to noteikti nevarētu saukt par kaut kādu aizlaistu zaņķi. Katrā ziņā tur lauki bija labāk apkopti nekā mana istaba. Jā, protams, tur nebija gandrīz nevienas dzīvas dvēseles. Tas gan ir saprotams – tur ir tik skaisti, ka nomirt var. Tas acīmredzot noticis ar daudziem šo ciemu iedzīvotājiem. Otrkārt, govis ir. Sevišķi Kurzemes galā. Sevišķi zilā krāsā. Tiesa, siena kaudzes gan ir izzudušas, un ļaudis, kas dzimuši šajā gadsimtā, varētu arī vairs nezināt, kas ir zārds (nejaukt ar zārku). Treškārt, nesatikām dzērājus. Ir aizdomas, ka viens no uzrunātajiem kungiem bija mazliet ieķemmējis, bet bija skaidri redzams, ka neba viņš katru dienu kodē. Arī pie veikaliem neredzējām izmētātus pļēgurus. Tas varētu būt saistīts ar faktu, ka šādās vietiņās veikalu nav.
Ceturtkārt, nebija tā, ka cilvēkiem nebūtu darba. Katrs ir piedzīvojis laiku, kad nav bijis darba, toties nav trūcis bezcerības. Katrs ir atradis veidu, kā tikt galā. Piemēram, Vecsniķerē lēdijas mums nodemonstrēja veselu vīngliemežu ķerru, ko savākušas, lai pārdotu uzpircējiem par 65 centiem kilogramā. Vēlāk Pilsrundālē vīngliemežus arī pagaršojām. Jāatzīst, labs ķēriens bijis. Paviesojāmies ne vienā vien veiksmīgā zemnieku saimniecībā. Netrūkst arī cilvēku, kas dzīvo mazā, mazā ciematiņā, bet strādā tuvējā pilsētā vai pagastā. Tātad Gricgalē, Teņkos un Pabēržos dzīvo jauni un mobili cilvēki, kas daudz nesūkstās par sliktajiem ceļiem, tālo veikalu, iznīkušo rūpniecību, bet gan izdomā, kā strādāt, lai varētu ne tikai vilkt dzīvību, bet dzīvot labi un ar lepnumu par savu miestu.
Protams, bija arī ciematiņi, kuros nesatikām nevienu. Piemēram, Teņkos bija viena acīmredzami apdzīvota māja, bet saimnieki mūsu ierašanās brīdī bija kaut kur citur. Un Cāļu ciemā vairāk par vienu vasarnīcu nebija. Toties tur var doties ikviens 8. marta fans, jo ciemā ir tikai viena iela – 8. marta iela. Tā kā atzīšanās gadījumā sods mēdz būt mazāks, jāatklāj, ka tur no kādas pamestas mājas nofenderējām mirtes stādu. Esot tāds ticējums, ka labi augot tikai zagtas mirtes.
Mēs nemaz negribējām
Kaut arī daudzi no mums vēl sasniegt iecerēto, daudz vairāk ceram sasniegt neiecerēto, jo tā ir interesantāk. Piemēram, ja viss būtu gājis pēc plāna un mēs Vecsniķeri būtu atradušas uzreiz, mēs nekad nebūtu iepazinušās ar suņu tanti. Suņu tantei ir aptuveni 15 suņu un 15 kaķu (par suņu tanti viņu saucu, jo suņu kopējā biomasa ir lielāka nekā kaķu kopējā biomasa). Dzīvnieki šeit ieradušies vienkārši – bijušie saimnieki, kuriem četrkājainais draugs apnicis, izveduši to ārā no pilsētas, visticamāk, Jelgavas, un izmetuši ārā no auto. Tālāk tie gājuši, kur acis rāda, un acis rādījušas tieši suņu tantes virzienā. Viņa līdz šim nevienu nav aiztrenkusi prom. Kur tas īsti ir? Citēšu pašu suņu tanti: "Te ir čuhņa!"
Ja mēs tikai akli sekotu saviem mazajiem mērķiem, noteikti nepamanītu, ka pie Pursātiem ir nāvējoši skaista kastaņu aleja. Vispār Kurzemes dienvidi ir pilni ar nepiedienīgi glītām alejām un govīm.
Tas, ka mūs gandrīz no ceļa nonesa taksometrs, arī bija diezgan neparedzēti. Tādās Ilgās vispār nekā nav. Lauka darbu laikā tur ir Daugavpils Universitātes studenti, bet parasti tur dzīvo divi cilvēki. Tādējādi ir visai grūti iedomāties, ka tur vispār kāds varētu braukt. Mēs violeto taksometru tur redzējām divreiz. Divreiz. Vienreiz tas gandrīz ietriecās mūsu auto purnā. Gan jau arī pētīja mazos ciemus. Vai vismaz sēņoja.
Ja viss noritētu pēc plāna, mēs trīs stundas nebūtu atsēdējušas Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas hroniski slimo vīriešu nodaļā. Kā gadījās, kā ne, kāda ciematiņa senākā iedzīvotāja strādāja tieši tur. Ar laipnu viņas kaimiņu palīdzību pieteicāmies vizītē slimnīcā. Viņa ir izslavēta kā riktīgi mutīga sieva, tāpēc tagad sanāk, ka mūsu dzīvē ir bijušas trīs tādas stundas, kad neesam tikušas ārā no psihenes. Izgājām ārā, paskatījāmies visapkārt. Visu sapratām – tur ir tieši tik skaisti, ka prātā var sajukt.
Retākā dabas parādība
Prātīgi ļaudis pēc pēdējās ekspedīcijas mums pārmeta, ka varējām taču laikus uztaisīt sev pierobežas zonas caurlaidi. Jā, ja tuvojas Krievijas vai Baltkrievijas robežai un grib nogriezties no valsts nozīmes autoceļiem, lai pamakšķerētu, pasēņotu vai pasistu klaču. Mums, protams, tādas nebija. Šādiem tādiem robežsargiem laiku pa laikam garām braucām visu laiku. Protams, pēdējā dienā viņi mūs apstādināja. Daudz netaisnojāmies un nemuldējām – atzinām, ka caurlaides mums nav, bet mūsu plānos ietilpst nogriešanās no valsts nozīmes autoceļiem. Nolēmām, ka vislabāk būs, ja tomēr uzrakstīsim iesniegumu, lai iegūtu caurlaidi.
Devāmies turpat uz robežsardzes mājiņu. Tur varēja novērot tādu retu dabas parādību kā ļoti laipna attieksme valsts iestādē. Robežas kungs atbildēja uz visiem 15 jautājumiem, kā arī turēja roku uz pulsa, kamēr rakstījām iesniegumu. Bija skaidrs, ka kaut kādu atbildi dabūsim triju dienu laikā, nevis tūliņ, bet tikt tālāk gribējām tūliņ. Izmantojām tādus ieročus kā sievišķība un smaids un tikām tālāk. Robežsargkungi gan brīdināja, ka ciemā nekā nebūšot. Tā arī bija.
Atpakaļceļā robežsargkungi mūs apturēja vēlreiz. Šoreiz parunājām par to, ka vēl/vairs nav sēņu (Latgalē raksturīgi sacīt, ka nav sēņu, vienlaikus aiz muguras griežot bekas mērcei), par to, ko mēs te īsti darām, un draudzīgi atvadījāmies. Labi, pirms tam viņi paprasīja mūsu telefonnumuru.