Šī nav pirmā reize, kad viesojos Lionā, tāpēc mani neurda tik ierastais nemiers, kas citkārt čukst pakausī, ka jātraucas apskatīt un izmēģināt visu, ko vien var, un dažkārt pat to, ko nevar, pie viena piekodinot, ka izgulēties varēs kapā. Šoreiz baudīšu Lionu laiskā franču mierā. Tāds vismaz ir mans nodoms.
Pāris stundas, ko pavadu vilcienā no Vācijas uz Franciju, varu gremdēties atmiņu ainās no iepriekšējās reizes, kad te viesojos pirms desmit gadiem. Toreiz kopā ar dienvidkorejieti stopējām uz Lionu, stāvot ceļmalā ar uzrakstu Lyon, ko ar treknu marķieri uzšņāpu otrā pusē ar gardu muti notiesātas šokolādes ietinamajam papīram. Nokļuvušas galamērķī, iedvesmotas baudījām gaisīgos Kloda Monē šedevrus Lionas Tēlotājmākslas muzejā, centāmies aptvert gadu tūkstošiem senus notikumus gallu–romiešu civilizācijas muzejā, turpat uz antīkām amfiteātra drupām nekautrējāmies ieturēt pikniku, paviesojāmies Leļļu muzejā, apskatījām dažnedažādas arhitektūras pērles un krustām šķērsām izlīkumojām pilsētu.
KLAVIERMŪZIKA UN ZĀLE
Kad iebraucu Lionas dzelzceļa stacijā Lyon Part Dieu, pilsēta jau tinas melnā tumsā. Šī ir stacija, ko nepieredzējuši Francijas apceļotāji mēdz sajaukt ar teju piecsimt kilometrus uz ziemeļiem esošo Gare de Lyon Parīzē, iekļūstot jestrā notikumu virpulī. Cik gan bieži nav dzirdēti stāsti par šādiem atgadījumiem!
Starp cilvēku murdoņu, papēžu klaudzoņu, kafijas automātu šņākoņu, čemodānu ritentiņu graboņu un citām ikdienišķām skaņām Lionas stacijā ielaužas arī klavieru mūzika. Ak, jau biju piemirsusi, ka lielākajā daļā Francijas dzelzceļa staciju gozējas visiem brīvi pieejamas klavieres. Šobrīd pie tām sēdies kāds aroda lietpratējs, uzburot brīnišķīgu fonu manam un Francijas atkalsatikšanās mirklim. Izejot no stacijas ēkas, gaisā uzvirmo spēcīgs zālītes aromāts. Šī nu gan ir tā Francijas iezīme, kuras galīgi nepietrūka. Ko padarīsi, nevar izvēlēties klaviermūziku stacijās bez zālītes smakas staciju pievārtē – gan viens, gan otrs ir daļa no šīs zemes.
Kamēr telefoniski cenšos tikt skaidrībā par izsauktā Bolt atrašanās vietu, mani uz ielas uzrunā kāda meitene un draudzīgi taujā, vai man noderētu palīdzība. Nopriecājos par piedāvājumu, un izrādās, ka līdzās stacijai ļauts piestāt vienīgi taksometriem, bet Bolt šajā kategorijā neietilpst, tāpēc šoferis mani gaida kaut kur aiz trejdeviņiem līkumiem gigantiska iepirkšanās centra otrā pusē. Laipnā francūziete mani aizved līdz īstajai vietai, lai gan viņai bija jāsoļo pretējā virzienā. Ir labi atgriezties Francijā, kur cilvēki paši nāk talkā noklīdušiem ceļiniekiem ne saukti, ne aicināti.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 11.-17. jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!