Novembra sākumā kopā ģimeni un draugiem devos uz Murjāņiem, kur turpat Lojas upes ielejā var acis pamielot ar skaistiem skatiem uz smilšakmens atsegumiem, kā arī izstaigāties par dabiskām, mazstaigātām takām ar stāviem kāpumiem. Latvijā šādu taku netrūkst, tāpēc iepazīsimies ar dažām no tām.
Gar Lojas upi
Loju ne velti dēvē par Klinšupīti. Par spīti šeit baudāmajiem skaistajiem skatiem, Lojas krasti nav tik populāri un tūristu iecienīti kā Braslas vai Amatas. Nolikām mašīnu pie Murjāņu Sporta ģimnāzijas un devāmies iekšā mežainā apvidū, kur apskatāma vecā kamaniņu trase, kas celta 1978. gadā kā sporta skolas treniņu vieta. Tā ir unikāla, jo konstrukcijas veidotas no koka. Savu nozīmi tā zaudēja pēc Siguldas bobsleja un kamaniņu trases celtniecības. Taču vēl aizvien var trasi apskatīt, uz tās uzkāpt, iet pa to gan nebūs droši, jo koka konstrukcijas ir jau krietni ilgi stāvējušas.
Ir vērts aizstaigāt arī līdz Lojas pilskalnam – tas grūti atpazīstams, jo tā apkaimē ir vēl daudzas izteiktas reljefa formas. Palīgs un orientieris tā meklēšanai būs ap 15 metru augsta krauja, kuras apakšējā daļā – Lojas krasta līkumā – izveidojies iespaidīga izmēra dzeltenīgs smilšakmens atsegums. Virs kraujas atrodas pilskalns, kuru no ziemeļu puses atdala maza strauta dziļā grava. Gājējiem gar Lojas krastiem jābūt uzmanīgiem, jo atsegumi vietām ir pakļauti upes straumes sānu erozijas procesam. Kaut arī relatīvi nenoturīgi, tie ir nozīmīga daudzu augu, ķērpju, sūnu un kukaiņu dzīves vide. Lojas atsegumos ligzdo zivju dzenītis. Uz smilšakmens atsegumiem vērojamas bagātīgas saldsaknīšu audzes.
Tālāk dodamies pa upes kreiso krastu Gaujas virzienā, te taka vietām ir aizkritusi, bet tas iešanu padara tikai interesantāku. Dabā maršruts nav marķēts, atliek vien sekot taciņām, kas ved gar upīti. Šeit ir vērts nelaist garām nevienu upes līkumu vai arī vadīties pēc kartes, lai nepaietu garām kādam no skaistajiem un augstajiem atsegumiem. Uz klintīm novērojams kārtīgs "kultūras slānis", pēc gadu skaitļiem izskatās, ka sienas visvairāk aprakstītas pagājušajā gadsimtā. Gribas ticēt, ka līdz mūsdienām šī vēlme savu vārdu iegravēt klintīs vairs nav saglabājusies, jo šādas darbības ļoti bojā trauslo smilšakmeni, kurā visvieglāk kaut ko ir iegrebt un no kura, tāpat kā no dolomīta, pārsvarā ir veidojušās Latvijas klintis, tai skaitā – Lojas upītes krastos esošās.
Dabas vērotājiem arī šeit būs interesanti, jo pa ceļam apskatāmi dažādi augi un sēnes, kas rotā kritušos kokus. Izbrienot līdz apdzīvotajai vietai, upe ir jāšķērso, jo tālāk taka ved pa upes labo krastu. Izteikta reljefa tālāk nav, bet var doties tālāk gandrīz līdz Lojas ietekai Gaujā, tur ir iekārtota atpūtas vieta ar soliņiem un ugunskura vietu, kur uzcept desiņas un nesteidzīgi pabaudīt dabu. Šāds gājiens ir vidēji septiņus kilometrus garš un aizņems divas trīs stundas.
Amatas atsegumi
Takai gar Amatas upi pa vienu no Latvijas dziļākajām upju ielejām, varētu teikt, tagad ir sākusies sezona, jo tieši bezlapu periodā dolomīta un smilšakmens atsegumi, kas ieskauj upi, apskatāmi vislabāk. Takas posms gar upi no Melturiem līdz Veclauču tiltam uz ceļa Līgatne–Kārļi ir 15 kilometru garš, vienā dienā mērot turp un atpakaļ būs krietni par daudz. Tāpēc noderēs LVM GEO aplikācija, kur varēsiet apskatīt, kā labāk veidot apļa maršrutu, lai izbaudītu skaistu dienas pārgājienu. No Zvārtes ieža pa taku ved arī Mežtakas posms Līgatne–Cēsis, bet tas ir tikai neliels posms.
Ja sāksiet pārgājienu no Melturiem, tad nepilna kilometra attālumā pa upi lejup ir apskatāms Īļakas iezis, kas ir ap 100 metru gara un līdz 25 metriem augsta Amatas labā krasta krauja ar devona perioda dolomītu atsegumu. Tālāk taka ved gar Vizuļu iezi – ap 150 metru garu un līdz 30 metru augstu krauju upes kreisajā krastā ar gaišiem smilšakmens un dolomīta atsegumiem, no kuru slāņiem izplūst avoti, kas ilgstošā salā pārvēršas par skaistiem leduskritumiem. Vizuļu ieža nosaukums esot radies no sīkajiem avotiņiem, kas, ziemā sasalstot, rada ledus sienu un saulē skaisti vizuļo. Pa ceļam līdz Kārļu zivjaudzētavai apskatāma vēl Dolomītu krauja un Dambja iezis. Tālāk tik daudz iežu, ka ne uzskaitīt, starp tiem arī slavenais Lustūzis, kas pazīstams kā bīstama vieta laivotājiem palu laikā.
Braslas klintis
Reljefa baudītājiem pārgājiens gar Braslu nekad nav garlaicīgs, pat ja tajā dodas atkal un atkal. Pārgājiena maršrutu var sākt no Braslas zivjaudzētavas, tālāk šķērsot Braslu pa upes HES dambi un gar upes labo krastu doties Gaujas virzienā. Pārgājiena maršruts dabā nav marķēts, un šeit var baudīt skaistus skatus un nepārtrauktus kāpienus lejā un augšā ar dabiskiem šķēršļiem – kraujām un kritušiem kokiem. Jāņavārtu ieža sienā atrodas trīs alas, kas tiek dēvētas par māsām un ir sikspārņu ziemošanas vietas. Atceramies, ka, iestājoties aukstam laikam, sikspārņi ir atraduši ziemošanas vietas un tās nereti ir alas, tāpēc ziemā labāk alās iekšā nelīst, lai neaizbaidītu sikspārņus, jo, pametot alu, tiem ir mazas iespējas izdzīvot. Jāņavārtu iezis ziemā veido skaistu ainavisku leduskritumu, kas mēdz sasniegt pat septiņu metru augstumu.
Tālāk taka ved virs Sūnu ieža, kas ir aptuveni 30 metru augsts, iespaidīgs un izteiksmīgs ar savu sarkano krāsu. Pie Melnā ieža skaistā upes ielokā ir ugunskura vieta, kur var uzcept desas, tikai tad līdzi vajadzēs sausu iekuru un ko cept. Virs Melnā ieža atrodas Melnā ieža pilskalns, kas ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Tā kā būs jādodas atpakaļ pa to pašu taku, tad īsākam pārgājienam pietiks ar gājienu līdz Buļu iezim, kur kraujā ir vairākas alas. Lielākā no tām ir aizbrukusi, bet to sauca par Adamaišu (Adamaitu) alu. Nostāsti vēsta, ka ala savu nosaukumu ieguvusi no laupītāju bandas vadoņa vārda, kas XX gs. sākumā slēpies šajā alā. Buļu ieža lejas galā ir Rītupītes ūdenskritums, kas bargā ziemā veido skaistu divpakāpju leduskritumu.
Priekšā ir brīvdienas, atliek tikai izvēlēties, kuru maršrutu izstaigāt, sameklēt ērtus, pārgājieniem piemērotus apavus un apģērbu un doties. Atcerieties paņemt līdzi siltu tēju un maiņas drēbes, ko pārvilkt, jo no meža iznāksiet stipri dubļains!