Par 2023. gada biti šopavasar Latvijas Biškopības biedrība ir izziņojusi slaidbiti Halictus tumulorum, kura gan vēl gaida, kad viņas vārds tiks ierakstīts zinātniskajā "pasē" latviešu valodā. Šī bite Latvijā savvaļā jau ir sastopama aizvien biežāk līdzās medus bitēm, smilšbitēm un kamenēm, mielojoties ar bagātīgu ziedaugu klāstu.
Bez vārda latviski
Ierasti biškopju uzmanības centrā ir biškopības nozares čaklā darbiniece – izdaudzinātā medusbite –, taču biškopji nevēlas aprobežoties vien ar sev tuvāko medusbišu padziļinātu izpēti. Līdz ar to šogad uzmanību vērš atkal uz citu bišu pusi, pievēršoties savvaļas apputeksnētājiem un vientuļajām bitēm. Tā par 2023. gada biti Latvijas Biškopības biedrība šogad izraudzījusies slaidbiti jeb, Kārļa Linneja klasifikācijā raksturojot, Halictus tumulorum. Tiesa, pašmāju kukaiņu pētnieki šai bitei latvisku vārdu vēl nav devuši, lai arī tuvākā nākotnē, iespējams, tā varētu notikt.
Kamēr entomologi Latvijā vēl gatavojas zinātniskā vārda došanai, neraugoties uz to, ka tās dzimtas senči ir pat atrasti kā fosilijas vairāku desmitu miljonu gadu senā Baltijas dzintarā, citās valstīs šī slaidbite var lepoties ar krāšņiem to raksturojošiem vārdiem. Piemēram, angļi šo biti dēvē par bronzas krāsas vagu biti (Bronze Furrow Bee), kur vārda izcelsme ir, visticamāk, saistāma ar to, ka ap bites stāvus izveidoto aliņu, kas izrakta zemē, veidojas uzkalniņš no izceltajām smiltīm. Turpretī vācieši šo slaidbiti dēvē par parasto zeltvagu biti (Gewöhnliche Goldfurchenbiene), dāņi – par bronzas ceļu biti (Bronzevejbi), bet zviedri un norvēģi tās nosaukumu saista ar ziedošām pļavām. Ne velti.
Kā stāsta Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs, biškopības speciālists un pētnieks Juris Šteiselis, liela daļa autoru uzsver, ka Halictus tumulorum ēdienkarte ir tik ļoti plaša, ka viņi nemaz neuzskaita augus, ko šīs bites apmeklē. Turpretī citi autori norāda visnotaļ garus augu sarakstus, kur pieminēta plaša slaidbites ziedaugu "vegānā ēdienkarte".
Netālie kaimiņi – Polijas pētnieki – savā pētījumā ir noskaidrojuši, ka galvenie barības augi šīm slaidbitēm ir pienenes un pļavas āboliņš. Kas būtiski, turpat pētnieki norāda, ka Halictus tumulorum ir ļoti liela nozīme pļavas jeb sarkanā āboliņa un rapša apputeksnēšanā. Turpretī pētnieki aiz okeāna lēš, ka slaidbites ir mazākās bites, kas spēj augiem sniegt vibroapputi, kas var būt vērtīga ziņa, piemēram, pašmāju krūmmelleņu audzētājiem.
Agrās mātītes, vēlie tēviņi
Tikai no sešiem līdz astoņiem milimetriem garās slaidbites Halictus tumulorum ir samērā līdzīgas citām savas dzimtas mazā auguma bitēm, līdz ar to viegli sajaucamas. 2023. gada bitei ir raksturīga apaļa, saplacināta galviņa, garenas olveida acis un lodveida krūškurvis. Tēviņiem vēders ir elipsveida, bet mātītēm – olveida konisks, turklāt pēdējā vēdera posma mugurdaļā raksturīga rieva. Mātītes kājas ir blāvi oranži brūnas, bet tēviņiem – košāk dzeltenas.
Bites allaž daudzinātas par savu čaklumu, un arī slaidbites mātītes labvēlīgu laikapstākļu gadījumā dodas ziedu meklējumos reizumis jau marta beigās un rosās līdz pat oktobrim. Turpretī slaidbišu tēviņi, kuri ir vēl mazāki un slaidāki par mātītēm, bet ar garākiem, liektiem taustekļiem, parādās krietni vēlāk – jūnija beigās vai drīzāk jūlija sākumā.
Neraugoties uz šķietamo dzimumu nevienlīdzību slaidbišu "ģimenē", kā skaidro Juris Šteiselis, jaunākās pētnieku atziņas vedina domāt, ka šīs slaidbišu sugas bites darbojas kolektīvi. Ligzdas, kuras slaidbites parasti veido sausās smilšainās vai kaļķainās augsnēs, bet retāk mālainās augsnēs, tiek izraktas zemē uz horizontālas virsmas ar nelielu veģetāciju vai uz virsmas, kas klāta ar īsu zālāju. Priekšroku slaidbite dod atklātām vietām, īsam zālienam vai zālājam, kurš mijas ar platlapu augiem, kas nesakļaujas.
Darbu sākot pavasarī, pārziemojusī bišu māte vispirms izveido ne sevišķi garu teju vertikālu tuneli, dažreiz sazarotu, bet tā sānos izrok no sešām līdz deviņām šūnu alām jeb "bērnistabām", kurās turpmāk attīstās jaunās bites. Alā ievieto putekšņu piciņu jeb lodi jaunās bites barībai. Uz lodes māte izdēj olu. Katrā šūnu alā attīstās viens bites kāpurs. Parasti trešdaļa mātes pēcnācēju attīstās par tēviņiem, bet divas trešdaļas attīstās par mātītēm – strādniecēm jeb darba bitēm.
Bišu vēstures baltās lapas
Uz to, ka 2023. gada bite varētu tuvākā vai tālākā nākotnē iegūt savu vārdu arī latviešu valodā, liek cerēt arī vietējo pētnieku darba augļi, kas atklāj, ka slaidbites ir aizvien plašāk pārstāvētas arī Latvijas bišu faunā. Slaidbites ir sastopamas dažādās agrocenozēs jeb cilvēka radītos un uzturētos augu kopumos, kas radīti lauksaimnieciskas darbības rezultātā, piemēram, augļkoku dārzos. Kā norāda Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Augu aizsardzības zinātniskā institūta Agrihorts pētnieku grupa, kura pēdējos gados pievērsusies arī bišu sastopamības izpētei, lai arī bites ir vienas no būtiskākajām augu apputeksnētājām, par tām Latvijā vairāku pēdējo desmitgažu laikā nav veikti sistemātiski pētījumi. Vēsturiski savvaļas bišu pētniecība ir bijusi visnotaļ epizodiska, taču, augot bioloģiskās daudzveidības sarukumam, tostarp apputeksnētāju sabiedrībai, aug arī nepieciešamība saprast situāciju Latvijā.
Tā kopš 2019. gada institūta pētnieku grupa veic lauksaimniecībai nozīmīgako kukaiņu sugu sastopamības izpēti Latvijā. Piemēram, 2019. gadā pētīta Zemgales un Vidzemes ziedošajos ābeļdārzos sastopamo bišu fauna. Šajos dārzos pētnieki novērojuši piecdesmit bišu sugas no četrām bišu dzimtām, secinot, ka visbiežāk te sastopama medus bite Apis mellifera, turpretī no savvaļas bitēm ābeļdārzos biežākās viešņas bija smilšbites Andrena haemorrhoa un Andrena scotica, kā arī kamenes Bombus terrestris, Bombus lucorum un Bombus lapidarius. Taču atsevišķos dārzos pētnieku redzeslokā nonāk arī dažādas slaidbišu sugas.
"Ir dažādi ceļi, kā putekšņi nonāk no viena zieda orgāna uz citu un aizsāk jaunu dzīvību. Daudziem augiem to paveic vējš, citiem ūdens, bet milzum daudz augu sugu ir pielāgojušās tā, ka to paveic dzīvnieki, galvenokārt – kukaiņi," skaidro biškopības speciālists Juris Šteiselis. "Tradicionāli, kad runā par kukaiņiem augu apputeksnētājiem, prātā nāk medusbites. Taču tas nav taisnīgi, ka uzmanību pievēršam tikai vienam ķēdes posmam, vēl ir ārkārtīgi daudz citu kukaiņu, kas apputeksnē augus ne sliktāk par medusbitēm. Bieži vien, vai daudzos īpašos gadījumos, pat labāk par mūsu mājas bitēm, jo augi ir pielāgojušies tieši kādas vienas sugas apputeksnētāju maigajiem pieskārieniem un gaida tieši šos kukaiņus."