Jau mūsu senči uzskatīja, ka saulgriežos plūktiem ziediem un zālēm piemīt teju vai maģiskas īpašības. Gandrīz vai katru jāņuzāli var pēcāk izmantot ārstnieciskām tējām, jo vasaras laiks ap Līgo dienu ir brīdis, kad augšanas spēks ir sasniedzis savu kulmināciju un augu enerģija jeb tajos koncentrētās vielas ir visspēcīgākās, iedarbīgākās. Viena no visu laiku iemīļotākajām jāņuzālēm ir madara, kurai šogad Latvijas Botāniķu biedrība piešķīrusi arī Gada auga titulu.
Daudz sugu
"Gribējām izvēlēties tādu augu, kuru tiešām cilvēki pazīst. Lai gan Latvijas nacionālais augs ir margrietiņa jeb pīpene, taču tās savā ziņā ir parastas, bet madarām ir dažādas sugas. Kopumā Latvijā sastopamas 17 madaru sugas. Ir gan tādas, kas aug tikai dabiskajās pļavās, gan tādas, kas sastopamas arī ceļmalās, mežos un pat purvos. Madara ir īsta jāņuzāle, ko var un vajag plūkt, tāpēc Latvijas simtgadei izvēlējāmies nevis vienu konkrētu madaru sugu, bet gan visu madaru jeb Galium ģinti," skaidro Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja, bioloģe Rūta Sniedze-Kretalova.
Visplašāk sastopamā un vislabāk zināmā ir baltā madara.
Tā aug pļavās, ganībās, augu sugām bagātās ceļmalās un mežmalās. Ziemeļu madara un īstā madara sastopamas retāk – galvenokārt sugām bagātos dabiskos zālājos. Miešķis jeb smaržīgā madara vislabāk jūtas platlapju mežos, bet Šultesa madara reti konstatējama Latvijas dienvidaustrumos, un tā ir viena no trim sugām (līdztekus trejziedu un krāsu madarai), kas ierakstīta Valsts aizsargājamo augu sarakstā.
Balti un dzelteni ziedi
"Visām madaru sugām ir nelieli, balti ziedi, izņemot īsto madaru, kurai ir koši dzelteni. Lai ierindotu madaru kādā no sugām, botāniķi pēta gan auga lapas, gan stublāju formu un citas pazīmes. Taču līdztekus visizplatītākajai baltajai madarai ikviens var viegli iemācīties pazīt ziemeļu madaru, jo tai raksturīgas četras lapiņas, kas atgādina tādas kā kompasa adatas," skaidro Rūta Sniedze-Kretalova.
Vairākām madaru sugām to augļi, stublāji un lapas ir klātas ar sīkiem āķīšiem, ar kuriem šīs auga daļas pielīp dzīvnieku vilnai, lai tādējādi tiktu aiznestas uz citu vietu. Ar dzīvnieku pasauli madaras ir cieši saistītas, ne vien izmantojot tos kā izplatīšanas aģentus, bet arī tāpēc, ka madaras ir nozīmīgs dabisko zālāju augs, kuru labprāt ēd ganību dzīvnieki. Arī daudzi dažādu sugu kukaiņi ir iecienījuši madaras kā barības augu, tostarp arī krāšņie naktstauriņi – lielais un mazais madaru sfings.
Praktiski un ārstnieciski
Madaru zinātniskais nosaukums Galium cēlies no grieķu vārda gala, kas nozīmē piens. Tas tāpēc, ka vairākās Eiropas valstīs madaras izmantotas siera recināšanai. Gan ziemeļu madaras, gan īstās madaras mūsu senči izmantojuši dzijas krāsošanai, nokrāsojot materiālu oranži dzeltenos, sarkanīgos toņos. Senatnē madaras izmantotas arī kā ārstniecības augi. Sevišķi ieteicamas bija vannas un peldes, jo madarām piemīt nomierinošas īpašības un tās veicina ādas atjaunošanos. Auga nosaukums angļu valodā bedstraw norāda uz šī auga izmantošanu siena matraču un spilvenu pagatavošanā, jo vairākām madaru sugām ir izteikta kumarīna jeb sienam raksturīgā smarža. Lina maisiņus ar izkaltētām madarām der pakarināt drēbju skapjos, lai pasargātu apģērbu no kodēm.
Madarām Latvijas dabā ir būtiska ekoloģiska loma.
Vairākas madaru sugas ir liecinieces ekosistēmas kvalitātei. Augs ir izturīgs, nav kaprīzs, bet vai kaut kas to arī apdraud? "Īstā madara un ziemeļu madara ir dabisko pļavu indikators. Ja mums samazināsies dabiskās pļavas, tad šis fakts var ietekmēt arī madaras. Skatoties kopumā, kad mums jāvāc jāņuzāles, tad ir vietas, kurās īsti nav, ko vākt, jo pļavās ir vienas vienīgas kamolzāles, suņu burkšķi un tādu ziedu, kurus gribētos pīt vainagos, nemaz nav. Tāpēc, izzūdot dabiskajām, krāšņajām un ziediem bagātajām pļavām, var būt tā, ka arī madaru sastopamība mazināsies," piebilst Rūta Sniedze-Kretalova.
Ievāc augus tējai
Svarīga ir vietas izvēle augu ievākšanai. Pilsētas parki, apstādījumi un ceļmalas noteikti nedrīkst būt tējas ievākšanas vietas, jo šie augi sevī var būt savākuši lielu daudzumu kaitīgo vielu, kas nekādu labumu veselībai nespēs sniegt. Nedrīkst ievākt augus arī lielu rūpnīcu un izgāztuvju tuvumā. Madaras tēju gatavošanai ievāc, ņemot ziedu daļu ar visu stumbru un lapām. Ziedus vāc pēc iespējas ziedēšanas sākuma fāzē. Nekad nežāvē ziedus saulē, jo ziedos ir ēteriskās eļļas, kas, žūstot saulē, iztvaiko. Ziedos ir arī smalki pigmenti – flavanoīdi un antociāni, kas ultravioleto staru ietekmē noārdās. Ziedus žāvē ēnā, tumšākā vietā, izklātus plānā kārtiņā. Lielākā daļa augu drogu (ar atsevišķiem izņēmumiem) uzglabājama vien gadu un ne vairāk kā divus. Jo ilgāk stāv, jo vairāk aromātisko un ārstniecisko īpašību zaudē. Var šķist vilinoši izlikt paša ievāktās zālītes apskatei, turot tās caurspīdīgās burkās vai plastmasas maisiņos labi izgaismotās telpās, taču zāļu tēju drogas veiksmīgāk var saglabāt tumšās vietās – necaurredzamos traukos, skapīšos, kur tām nepiekļūst gaisma. Tējas vislabāk uzglabāt aizvērtos papīra maisiņos, kartona kastītēs, slēgtos koka traukos. Gatavojot uzlējumus no ziedu drogām, aplej tās ar karstu ūdeni.
Augi, kurus labāk neaiztikt
Retie un aizsargājamie augi, kurus nedrīkst plūkt pušķiem un vīt vainagos, ir pļavas un meža silpurene, Sibīrijas skalbe, smaržīgā naktsvijole, Baltijas dzegužpirkstīte, bruņcepuru dzegužpuķe, gada un vālīšu staipeknis, dzeltenā dzegužkurpīte, jumstiņu gladiola, bezdelīgactiņas, daudzgadīgā mēnesene, mieturu mugurene, laksis jeb mežloks, Eiropas saulpurene u. c.
Indīgie augi: lielziedu uzpirkstīte, šaurlapu saulkrēsliņš, tīruma zilausis, parastā ozolīte, purva cūkausis, kodīgā gundega u. c. Ja neesi pārliecināts par to, kas tas ir par augu, līdzīgi kā ar sēnēm, labāk to atstāt dabā.
Savukārt svētku vainagā vērts iepīt rudzupuķes, margrietiņas, madaras, sarkano un balto āboliņu, papardes, kalmes, asinszāli, smilgas, magones, raspodiņus u. c. vasaras ziedus.