Par Gada gliemeni 2022 Latvijas Malakologu biedrība pasludinājusi ziemeļu upespērleni Margaritifera margaritifera. Lai arī reiz Latvijas straujtecēs saujām zvejotas pērles, šodien ilgdzīvotājas upespērlenes ir slepenais fails. To atlikušās atradnes zināmas tikai pētniekiem, bet to iepriekšējās paaudzes iznīkušas ne vien pērļu kārotāju negausības, bet arī cilvēka saimnieciskās darbības, tostarp upju piesārņojuma, dēļ.
Pērļu zvejas laiki
Kādreiz ziemeļu upespērlenes bijušas sastopamas ļoti daudzās upēs visā Eiropā. Tas bija laikos, kad upes Latvijā nebija apsaimniekotas un līdz ar to arī nebija piesārņotas. Pirmā rakstītā liecība par pērlēm Latvijas upēs atrodama 1612. gadā Livonijas aprakstā Scriptores rerum Livonicarum II. Tolaik rakstītājs Dionīsijs Fabrīcijs Latvijas teritorijā atrodamās pērles mirdzuma ziņā pielīdzinājis austrumu pērlēm, taču piebildis, ka vietējie zemnieki tās nemaz nemākot atrast. Turpretī Vācijā tolaik jau bijuši meistari, kas mācējuši gan atrast pērleni ar pērli, gan šo dārgumu ar mazītiņām standziņām izņemt, gan arī ielaist pašu gliemeni dzīvu atpakaļ upē, ja pērle tajā nebijusi. Nepratēji, bet pērļu tīkotāji gliemenes griezuši vaļā ar nazi, tā liekot tai aiziet bojā, kas nereti arī noticis Latvijā zviedru un krievu laikos.
No XVI līdz pat XVIII gadsimtam gan Eiropā, gan Krievijā tika iegūtas daudzas saldūdens pērles, par ko liecina daudzi vēsturiski rakstītie avoti. Pierādījums tam, ka Latvijas pērļu krājumi reiz atzīti par ļoti nozīmīgiem, ir arī tas, ka laikā, kad daļa no Latvijas teritorijas vēl atradās zviedru pārvaldījumā, karalis Kārlis XI izdeva īpašu pavēli, kas aizliedza pārdot pērles Maskavas tirgoņiem. 1694. gadā karalis pat iecēla pērļu inspektoru, kurš bija atbildīgs par Vidzemes un Igaunijas pērlēm.
Taču jau kopš XIX gadsimta vidus vēstījums ir cits – pērles Vidzemē, kur to bijis visvairāk, vairs nav iespējams iegūt, visticamāk, pārlieku intensīvās pērļu ieguves dēļ. Pērļu zvejas laiki bija beigušies gan pārlieku lielās kāres, gan arī neprasmīgu zvejotāju dēļ. Tomēr ziemeļu upespērlenes likteni ietekmēja ne tikai mantrauši. Liela loma tās dzīves apstākļos bijusi arī cilvēka saimnieciskajai darbībai. Mazās hidroelektrostacijas, kas lielā vairumā būvētas Latvijā, liegušas zivju ceļu plūsmu, fragmentējot upju ekosistēmas. Straujteču postītājs ir arī bebrs, kurš mīt visā Latvijā un veido uzpludinājumus, kuru dēļ gliemenes arī turpina pamazām iet bojā. Visbeidzot piesārņojums, kas ietekmē ziemeļu uperspērlenes pēcnācējus. To mazuļi ir izteikti jutīgi pret paaugstinātu slāpekļa saturu ūdenī, kas ir uzskatāms par galveno iemeslu to bojāejai pirmajos dzīves gados.
Tāpat upespērlenes dzīves apstākļi kļūst neērti tad, ja straujteču upēs ir maz piemērotu smilts vai grants slāņu, kur to mazuļi var dzīvot līdz pat piecu vai sešu gadu vecumam. Pēc tam tie sāk pacelties jau grunts virspusē, izbāž sifonus ūdens straumē, tā paaugstinot arī savas izdzīvošanas iespējas. Ziemeļu upespērlene mēdz dzīvot kopā ar biezo perlamutreni Unio crassus, jo abām sugām ir līdzīgs dzīvesveids un abas ir jutīgas pret vides piesārņojumu, kā arī pašreiz abas ir Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamas sugas. Liela nozīme upes baseina teritorijā ir mežiem, jo tie palīdz veidot mikroklimatu ekosistēmai kopumā. Pētnieki secinājuši, ka pērleņu upju baseinos mežu ir divas reizes vairāk nekā tajos upju baseinos, kur pērleņu populācijas iznīkušas, bet lauksaimniecības zemes tur ir apmēram par trešdaļu mazāk, zina teikt Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja krājuma glabātāja Dr. biol. Mudīte Rudzīte.
Izzūdošas, bet vai atjaunojamas?
Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja kolekcijās glabājas īpaša kolekcija – Reiņa Kampes upespērleņu kolekcija, kas ievākta no 1927. līdz 1939. gadam. Tajā ir 107 eksemplāri piecās kastēs, daļa no kurām ir arī publiski apskatāmas. "Tik kritiska situācija kā upespērlenei nav nevienai citai gliemju sugai Latvijā. Upespērlenēm draud iznīkšana ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē. Tā ir suga, kas pielāgojusies dzīvot ļoti tīrās upēs. Tiklīdz ūdens kvalitāte nedaudz pazeminās, iet bojā upespērleņu mazuļi, jo tie ir jutīgāki nekā pieaugušās gliemenes. Rezultātā visās atradnēs Latvijā notiek gliemeņu populāciju novecošana, bet jaunas paaudzes klāt nenāk," skaidro bioloģe Mudīte Rudzīte. Pašlaik upespērleņu aizsardzībai izveidotajos četros dabas liegumos, kas atrodas Latvijā, atrodamas tikai vecās gliemenes, kuru vecums ir apmēram 40–100 gadu. Informāciju par precīzām upespērleņu atradnēm nemaz nav iespējams izpaust plašākai sabiedrībai saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes rīkojumu. Ja gliemenes nedzīvotu tik ilgi, šī suga Latvijā jau sen būtu izmirusi. Eiropā dzīvotspējīgas populācijas pašlaik pastāv vēl tikai Skandināvijas, Īrijas un Bavārijas, Čehijas kalnu upēs. Daudzās vietās Eiropā pašlaik notiek pērleņu mazuļu audzēšana un izlaišana savvaļā.
"Tā kā pērleņu kāpuru attīstība notiek lašveidīgo zivju žaunās, parasti nav grūti pielāgot zivju mazuļu audzēšanas tehnoloģijas zivaudzētavās. Pēc tam seko rūpīgs darbs, lai nodrošinātu gliemeņu mazuļu attīstību. Tajā pašā laikā straujteču upēs jāsagatavo piemēroti mikrobiotopi, kur mazuļus izlaist," stāsta Rudzīte, piebilstot, ka arī Latvijā šādu ieceru īstenošanai nepieciešami atbalstītāji. Arī maluzvejniecība, kuras tīklos nonāk laši, taimiņi, strauta foreles, ietekmē ziemeļu upespērlenes likteni, jo tā tiek samazināta to izdzīvošanas iespēja.
Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs sagatavojis virtuālu izstādi Upespērlenes Latvijā, kas stāsta plašāk, ko varam līdzēt, lai suga izdzīvotu Latvijas upēs.