Tomēr nereti ir mazas, pat savā ziņā niecīgas nianses, kas politiķa reputāciju sabiedrības acīs var padarīt būtiski negatīvāku, turklāt ne vienmēr pašam politiķim ir jāizdara kāds "nepareizs" solis. Manuprāt, šādā situācijā nonācis Egils Levits, turklāt, iespējams, pat ne savas iniciatīvas dēļ.
Runa ir par Saeimas Budžeta un finanšu komisijas pagājušajā piektdienā nolemto nākamgad palielināt finansējumu Valsts prezidenta kancelejai, kas tostarp paredz lielākus līdzekļus Valsts prezidenta atalgojumam un reprezentācijas izdevumiem. Sākotnēji bija paredzēts, ka izdevumi Valsts prezidenta atalgojumam mēnesī nepārsniegs 5960 eiro, bet reprezentācijas izdevumi – 1192 eiro, tomēr komisija lēma par minēto summu palielināšanu, prezidenta mēnešalgai ļaujot nepārsniegt 6260 eiro, bet reprezentācijas izdevumiem – 1252 eiro.
Lai gan starpība starp šīm summām (saskaitot algu un reprezentācijas izdevumus kopā) ir tikai 360 eiro, domājams, arī prezidents būs pamanījis diezgan negatīvo sabiedrības reakciju uz šo ieceri. Normālos apstākļos diez vai būtu ļoti jāiebilst pret šādu palielinājumu, sevišķi zinot, ka valsts pārvaldē vai ar to saistītās struktūrās dažs labs pelna krietni vairāk par prezidentu.
Taču šajā gadījumā svarīgs ir šā Saeimas deputātu lēmuma fona konteksts – jau mēnešiem privātais sektors cīnās par izdzīvošanu, atsevišķi uzņēmumi jau ir miruši, turklāt otrais pandēmijas vilnis un valdības haotiskās darbības situāciju un prognozes par nākotni tikai pasliktina.
Tajā pašā laikā politiķi un ierēdniecība kategoriski atsakās solidarizēties ar nodokļu maksātājiem un kaut simboliski samazināt savus tēriņus un algas.
Tāpēc, manuprāt, Valsts prezidentam ir iespēja ar reālu rīcību pierādīt, ka vismaz viņš patiešām izprot grūtības, kuras izjūt nodokļu maksātāji, un spert kaut tikai 360 eiro vērtu, tomēr simbolisku solidaritātes soli pretī tautai – prasīt Saeimai nepaaugstināt sava atalgojuma apjomu. Būtībā šis ir prezidenta simboliskas izvēles brīdis – būt par visas tautas vai tikai politiķu prezidentu.