Šķiet, "mājas-kuģa" liktenis izšķirsies jau tuvākajā laikā, un visai iespējams, ka nosacītais peldlīdzeklis drīz pacels enkuru, lai pamestu savu pašreizējo mītnes vietu uz neatgriešanos – vai pa jūru, vai pa sauszemi, tas šobrīd pat vairs nav svarīgi.
Dīvainākais šajā notikumā ir fakts, ka visa šī jezga patiesībā turpinās jau gadus piecus ar strīdiem, tiesvedībām un pierādījumiem par veidojuma statusu un attiecīgi tiesībām tur atrasties vai neatrasties. Bet tas liek uzdot jautājumu – kuros likumos un tieši kādi "caurumi" kārtējo reizi ļāvuši radīt pilnīgi absurdu precedentu strīdam, kam patiesībā vispār nevajadzēja būt jau sākotnēji?
Vai tiešām normatīvos ietvertie noteikumi, definīcijas un termini ir tik izplūduši, ka jebkurš cilvēks var viegli interpretēt likumu un radīt līdz absurdam komisku situāciju?
Un vēl trakāk – šīs pusotras nedēļas laikā taču ir radusies plaša teju juridiska rakstura diskusija, tiek intervēti gan būvnieki, gan kuģubūves speciālisti, lūdzot viņu skaidrojumu par to, vai šī bēdīgi slavenā māja ir kuģis, vai tomēr parasta māja, kas šai, manā skatījumā, visai necilajai un administratīvā kārtā ātri un vienkārši atrisināmai situācijai ir radījusi nepamatoti milzīgu publicitāti.
Protams, šī traģikomiskā epopeja ir sava veida jautra atslodze no ikdienas problēmām, jo patiesībā sīks juridisks strīds ir ieguvis visas valsts mēroga skandāla apmērus, par kuru, šķiet, vēl tikai nav pajautāts Valsts prezidenta viedoklis. Taču no otras puses – tas kārtējo reizi ne visai labā gaismā parāda valsts pārvaldi, kas vispār ir pieļāvusi šāda precedenta iespējamību. Turklāt ir sajūta, ka tūlīt visi atbildīgie atkal metīsies veikt virkni labojumu normatīvos ar lozungiem – nepieļaut šādu situāciju atkārtošanos nākotnē. Tikai jau šodien gribas šiem "krīzes menedžeriem" pajautāt – vai esat droši, ka pēc gada kaut kur neatklāsim vēl kādus amizantus brīnumaino pārvērtību faktus, ko likumā nebūsiet paredzējuši?
Šis absurda teātris ļoti tieši liecina, ka daļa Latvijas normatīvu ir ļoti nepilnīgi un pārāk plaši interpretējami, kas var radīt ne tikai iemeslu sabiedrības jautrībai, bet sliktākajā gadījumā šīs nepilnības var būt iemesls gan milzīgām traģēdijām, gan arī nopietnām aizdomām par daudzos miljonos eiro mērāmām afērām.
Protams, likumā nevar paredzēt visas iespējas, tomēr tam ir jābūt tādam, lai cilvēki pat neiedomātos to interpretēt līdz absurdam vai arī izmantot ļaunprātīgi. Un tā ir tieša valsts pārvaldes atbildība. Taču joprojām šeit vairāk izskatās pēc paviršības un bezatbildības.
Dāvis
MM
par tēmu