Runa šajā gadījumā ir par onkoloģijas saslimšanām un pacientu iespējām saņemt pilnvērtīgu medicīnisko palīdzību – kas vārdos valsts pārvaldes līmenī tiek uzsvērta kā teju viena no augstākajām prioritātēm, taču realitātē cilvēkiem diemžēl gana regulāri nākas saskarties ar pilnīgi pretēju situāciju. Un tad cilvēki ar onkoloģisku saslimšanu, kuriem tādu vai šādu, manuprāt, tostarp arī birokrātiski formālu, iemeslu dēļ valsts atsaka mediķu nozīmētu, taču ārkārtīgi dārgu medikamentu iegādes finansēšanu, lai būtībā varētu turpināt dzīvot, nonāk nopietnas izvēles priekšā. Izvēles, kam ir dzīvības cena, – uzdrošināties lūgt palīdzību sabiedrībai vai arī samierināties ar likteni un palikt vienam pašam aci pret aci ar briesmīgo diagnozi.
Tas, cik daudz cilvēku atsaucas un ziedojumu vākšanas kampaņās sniedz savu atbalstu nereti pat pilnīgi svešam cilvēkam, apliecina, ka mūsu sabiedrība kopumā ir cilvēcīga, līdzi jūtoša un griboša palīdzēt tiem, kuri nonākuši nelaimē. Tajā pašā laikā šīs kampaņas un cilvēku labestība arī ilustrē, ka valsts pārvalde un tās birokrātiskā sistēma nereti ir absolūti vienaldzīga pret cilvēku nelaimi – to cilvēku, kuri, būdami pie labas veselības, strādā, godprātīgi maksā nodokļus un uztur šo pašu, teikšu tieši, neiejūtīgo birokrātiju. Protams, tūlīt birokrāti un viens otrs politiķis sāks aizgūtnēm stenēt un stāstīt, ka valstij taču nepietiek naudas, ka tādu lūdzēju ir daudz un visam vēl pa vidu esot lielā ēnu ekonomikas daļa, kamdēļ taču budžetā neienāk vajadzīgais daudzums naudas.
Šim birokrātu "argumentam" var arī piekrist, bet tikai pavisam nedaudz. Un iemesls tam ir apziņa, ka valsts pārvalde gadiem, bet drošticami – pat gadu desmitiem ar vieglu roku notrallina gana lielu nodokļu maksātāju naudas daļu (turklāt ne jau sīknaudu!) – privātlidmašīnu īrēs, apšaubāmas lietderības "pētījumu" finansēšanai, neskaitāmu iestāžu, aģentūru un tamlīdzīgu veidojumu radīšanai, uzturēšanai un tajās strādājošo atalgošanai, par kuru lietderību un pienesumu valsts (tostarp nodokļu maksātāju) labklājības pieaugumam nekas nav un, visticamāk, netiks dzirdēts. Taču paradoksāli – valsts pārvaldei pašai sev nauda vienmēr atrodas un nekad tā īsti nepietrūkst, bet priekš tiem, kuri šo uzblīdušo sistēmu finansē, naudas nav.
Šis apburtais loks beidzot ir jāpārcērt, kamēr nav par vēlu.