ASV prezidents Džo Baidens tālāk par ASV pagaidām nav devies, un viņa ārvalstu vizīšu plānos kā pirmais šobrīd atrodams šā gada jūnija vidū Lielbritānijā gaidāmais septiņu grupas jeb G7 valstu vadītāju samits. Vienlaikus forums ir ieguvis arī D10 jeb desmit demokrātiju nosaukumu, jo Londona uz to uzaicinājusi arī Austrālijas, Dienvidkorejas un Indijas līderus.
Pirmais ārvalsts vadītājs, kuru pēc stāšanās amatā klātienē pieņems Baidens, tikmēr būs Japānas premjerministrs Josihide Suga (tikšanās datums pagaidām vēl nav nosaukts). 12. martā Baidens arī piedalījās tā saucamo QUAD (Quadrilateral Security Dialogue) valstu jeb Āzijas NATO – ASV, Austrālijas, Japānas un Indijas – vadītāju virtuālā samitā. Šīs un citas Vašingtonas diplomātiskās aktivitātes (piemēram, oficiālo attiecību ar Taivānu faktiskā paaugstināšana līdz starpvalstu līmenim), kā arī jaunās administrācijas publiskotie plāni uzskatāmi liecina – arī Baidena prezidentūras laikā ASV par prioritāru tiks uzskatīts Ķīnas virziens, un, ja kas piedzīvos izmaiņas, salīdzinot ar Donalda Trampa prezidentūru, tad tikai taktika.
Tas nav nekas jauns, jo Pekina par galveno ilgtermiņa apdraudējumu ASV stratēģiskajām interesēm tika atzīta vēl Baraka Obamas prezidentūras laikā, kad arī sākās pārorientēšanās uz Klusā okeāna reģionu, pie kam pārdēvējot šo virzienu par Indijas un Klusā okeāna reģionu (Indo-Pacific). Pamata stratēģija tiek uzskatīta par pārbaudītu vēl kopš aukstā kara laika un paredz iespējami plašāku alianšu veidošanu, atsaucoties uz kopīgām vērtībām, cīņu pret komunismu u. c., šādi vairojot QUAD dalībvalstu loku.
Vienlaikus šīs stratēģijas īstenošana dzīvē var izrādīties daudz problemātiskāka nekā uz papīra. ASV globālā ietekme un iespējas vairs ne tuvu nav tik ievērojamas kā periodā pēc auksta kara, tāpat uz ultraliberālās demokrātijas izpausmēm jo īpaši Indija raugās ar ne mazākām aizdomām kā uz Ķīnas ietekmes pieaugumu. Indija arī neilgojas atteikties no nepievienošanās politikas, kas tai nodrošina virkni stratēģisku priekšrocību, kā arī vienmēr emocionāli reaģē uz jebkuru mēģinājumu uzspiest tai neizdevīgus lēmumus. Cits būtisks faktors ir Indijas draudzīgās attiecības ar Krieviju, kuras bojāt tā kategoriski nevēlas.
Tikmēr tieši Indijas pilnvērtīga pievienošanās aliansei pret Ķīnu ir Vašingtonai ārkārtīgi nozīmīga, jo bez Ņūdeli šī savienība zaudē lielāko daļu nozīmīguma. Attiecīgi arī Āzijas NATO nākotne lielā mērā ir atkarīga no Baidena administrācijas spējas piedāvāt Indijai pieņemamus kompromisus, kā arī kontrolēt savu ultraliberāļu aktivitātes Indijas virzienā. Vai šī misija ir īstenojama, rādīs laiks.