Un, domājams, jautājums ir ne tik daudz par to, ka Eiropas Parlamentā abi Rīgas "saimnieki" varētu cerēt uz kādu juridisku imunitāti, cik cerībām, ka, paceļot cepuri, abi cer Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) un visiem, kam uz šo biroju ir kāda ietekme, iegalvot, ka "pa bēgošu mērķi nav vērts šaut". KNAB šādās spēlītēs nedrīkst ielaisties. Šobrīd operatīvajās izstrādēs esošās lietas nedrīkst tikt noliktas plauktā kā Jura Juraša un Jutas Strīķes laikā, tām ir jābeidzas ar rezultātu.
Ameriks jau pērnajā augustā intervijā Dienai lika manīt, ka domā par jauna līdera izvirzīšanu savai partijai Gods kalpot Rīgai, kamēr pats riktējas pensijā. "Protams, risks pastāv par to, kas notiks ar partiju, ja es, piemēram, aiziešu pensijā," teica tobrīd vēl Rīgas vicemērs.
Spēju iedomāties, cik ārkārtīgi mazam cilvēku lokam šis bija kaut kas vairāk kā Amerika spriedelējumi. Tam šaurajam tiesībsargu, blēžu vai vienkārši informēto lokam, kas lieliski zināja, ko Amerikam potenciāli nozīmē Māra Martinsona uzvārda uzpeldēšana tobrīd jau izkratītā Ilmāra Rimšēviča lietā, ar ko draud Dienas izstāstītais stāsts par Taureņu pirts sarunu piesegšanu un kādas tēmas vieno šos un ne tikai šos personāžus. Zinot to, Amerika tikšanās ar KNAB bija tikai laika jautājums.
Tieši šādu pašu taktiku ar sicīliešu cienīgu mājienu došanu 2017. gada novembrī izmantoja Latvijas Bankas prezidents brīdī, kad tieši tikpat šaurs loks lieliski zināja par uzsāktajām izmeklēšanām un briestošo sprādzienu. Intervijā Delfi TV ar Jāni Domburu viņš pēkšņi paziņoja, ka atkārtoti uz amatu, kurā trešais termiņš viņam beigtos 2019. gada decembrī, vairs neplāno pretendēt. Rimšēvičs pieļāva, ka varbūt būs jāpaņem atvaļinājums, jāvelta laiks grāmatu lasīšanai, bet varbūt varētu arī lasīt lekcijas universitātēs Latvijā. Savukārt atlikušajā pilnvaru termiņā Rimšēvičs plānoja 'turpināt neklusēt, bet nevilkt arī uz kašķi". Daiļrunīga piebilde no sērijas "tie, kuriem jāsaprot, tie sapratīs".
Kādam no malas šāda taktika sevis apdrošināšanai pret nepatikšanām varētu šķist neloģiska un maz ticama. Kāpēc lai kāds ņemtu vērā tādu rimšēviču, ameriku, ušakovu vairāk vai mazāk aizplīvurotus mājienus, ka viņi grasās paiet malā, un pret šādām "klibām pīlēm" neietu karā ar divtik lielu sparu? Jāņem vērā Latvijas specifika, kur minētie personāži, un ne tikai viņi, lietas kārtojuši gadiem un pat desmitgadēm ilgi. Intereses un savstarpējās atkarības ir sapinušās krustu šķērsu, viena spēlētāja klupiens var sev paraut līdzi citus, jo daudziem bijuši kopīgi darījumu partneri, draugi, starpnieki, liecinieki, kuriem svarīgs "klibu pīļu" solījums klusēt mūžam, ja viņiem tiks ļauts klusi pensionēties.
Irlielāmērāticams
Juridičeskijs
Prātotājs