Pēc loģikas prioritātei jābūt velojoslu izveidei pilsētas centrā, jo visi veloceļi, kas jau izbūvēti un kas vēl būs, saved pilsētas centrālajā daļā un tieši tur riteņbraucējiem sākas vislielākās problēmas, jo atšķirībā no perifērijas ietves centrā ir gājēju pilnas, veloceļš cauri pilsētai ir tikai viens, bet velojoslas marķētas vien trijās paralēlās ielās.
Diemžēl pašvaldība veloceļus orientēta būvēt tur, kur vismazāk traucē autobraucējiem, nevis tur, kur, izvērtējot velobraucēju plūsmas un avāriju gadījumus, visvairāk tas būtu nepieciešams. Jāpiebilst, ka visa veida satiksmes plūsmas ir iespējams analizēt ar īpašu mobilo iekārtu palīdzību, vairākas Latvijas pilsētas to dara, plānojot ieguldījumus infrastruktūrā.
Jā, velojoslu izbūve centra ielās, sašaurinot brauktuves, varētu raisīt nepatiku autovadītājos (vismaz līdz brīdim, kamēr viņi pierastu pie jaunās kārtības un, iespējams, vismaz daļa mainītu pārvietošanās ieradumus, pārsēžoties uz divriteņiem), bet tieši tāpēc šādas pārmaiņas ieviešamas tieši tagad – drīz pēc vēlēšanām. Tā būtu arī iespēja Rīgai sevi parādīt kā modernu, cilvēku veselībai draudzīgu pilsētu. Turklāt velojoslu izveide ir nesalīdzināmi lētāka par veloceļu izbūvi. Īpaši, ja rēķina kilometra izmaksas pret lietotāju skaitu.
Imantas–Bolderājas veloceļa aizstāvji runā gan par to, ka liela nauda jau iztērēta projektēšanā, tāpēc atpakaļceļa vairs neesot, gan arī, ka neesot jau nemaz tik grūti pabraukt tās pārdesmit minūtes vairāk, ja nu kāds tiešām no centra grib tikt līdz Bolderājai. Protams, var braukt arī līkumu līkumiem. Ja nav ko darīt un gribas vienkārši pavizināties. Taču tie, kuri ikdienā kā galveno pārvietošanās līdzekli izmanto divriteni (un tādu ar katru gadu kļūst arvien vairāk), parasti tomēr tendēti mērot iespējami īsāko ceļu, un ideāli, ja tas vienlaikus ir arī drošākais, ērtākais. Arī ielas taču būvē tur, kur autobraucējiem visvairāk nepieciešamas ceļā uz darbu, mājām, iepirkšanās vai atpūtas objektiem. Nebūvē taču kaut kur nomalē, lai vienkārši būtu, kur pavizināties brīvdienās. Šajā ziņā labs salīdzinājums ir arī ar celiņu izveidi skvērā. Visracionālāk ir vispirms iekopt zālienu, tad skatīties, kur cilvēki iemin taciņas, un tur arī izbūvēt celiņus. Nevis izplānot, lai skaisti izskatās, un tad šausmināties, ka tauta brien ne tur, kur kāds vides estēts iecerējis.
Aplami arī domāt – ja reiz izplānots, tad nevar nebūvēt. Ja pieļauta kļūda plānošanā, labāk to laikus atzīt, upurējot izdoto naudu, bet toties neiztērējot vēl vairāk. To, ko būtu iztērējuši neracionāli, ieguldīt daudz saprātīgākā infrastruktūrā, vietās, kur tas visvairāk nepieciešams.
Var jau pašvaldības vadība vadīties pēc principa, ka suņi rej, bet karavāna iet tālāk, un turpināt tērēt rīdzinieku nodokļos nomaksāto naudu objektiem, kuri nav primāri vai pat sekundāri nepieciešami, cerot, ka kritizētāji ar laiku apklusīs. Tomēr ne šajā gadījumā. Jo, kā jau teikts, riteņbraucēju skaits pilsētā ar katru gadu pieaug, to pārvietošanās drošībai lielākās plūsmas vietās netiek pievērsta pietiekama uzmanība, līdz ar to skaidrs, ka Imantas–Bolderājas ceļš vēl ilgi tiks uztverts kā tāds pats izšķērdības un nesaimnieciskuma simbols kā izmaksu ziņā bēdīgi slavenais Dienvidu tilts.
Lāčplēša ielai sačakarēja abas mala