Pagājušajā nedēļā Latvijas Banka nāca klajā ar atziņu, ka šogad ekonomikas izaugsmes temps nebūs 2,3%, kā tika gaidīts pavasarī, bet gan 2%. Jāpiebilst, ka arī iepriekšējā ekonomiskās izaugsmes prognoze bija samazināta no 2,7% uz 2,3%. Procenta desmitdaļas, kas daudziem var šķist matu skaldīšana, patiesībā var izrādīties ļoti būtiskas, un nav izslēgts, ka līdz ar vājāku ekonomisko aktivitāti arī valsts un pašvaldību budžeti nepildīsies tā, kā plānots.
Arī tautsaimniecības vārguļošanu pavadošā deflācija ir traucējoša nodokļu ieņēmumu palielināšanā, kaut vai uz pievienotās vērtības nodokļa rēķina vien. Ja valstī cenu samazināšanos pavadītu straujāks tēriņu pieaugums, problēma būtu atrisināta. Taču patlaban notiek pretējais, un, piemēram, Latvijas ekonomikas lielākās nozares - mazumtirdzniecības - pieauguma tempi uzrāda kritumu. Tāpēc nav izslēgts, ka jau pavisam drīz budžeta ieņēmumu prognozes tiks koriģētas lejup. Tas nozīmē, ka arī publiskais sektors var būt spiests mazināt savus tēriņus, līdz ar to radot jaunu iemeslu ekonomiskā pieauguma samazinājumam. Gribētos piebilst, ka pat pašreizējās tautsaimniecības pieauguma prognozes par 2% var izrādīties ļoti optimistiskas, jo arī ar eksporta ieņēmumiem galīgi nesokas. Septiņu procentu vērts kritums aprīlī salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo mēnesi nav nekas labs, un, raugoties uz to, kāda ir situācija attīstības valstīs, kas ir lielākie Latvijas ārējās tirdzniecības partneri, ir visai maz cerību, ka šo gadu Latvijas eksports varētu "izvilkt" plusos. Patlaban šķiet, ka vienīgā iespēja noslēgt šo gadu ar eksporta pieaugumu būtu tad, ja valsti atkal pārsteigtu jauna graudu rekordraža.
Rezumējot situāciju gan ārējos tirgos, gan tepat Latvijā, aina šķiet diezgan pabēdīga. Ja runājam par jaunu pamatu likšanu ekonomiskajā izaugsmē, tad tie varētu būt saistīti ar izmaiņām nodokļu jomā, taču valsts budžetā atdevi sniegtu vienīgi ilgtermiņā. Tāpēc patlaban, iespējams, vienīgais risinājums, lai nepieļautu tālāku ekonomiskās izaugsmes kritumu, ir ātrāka ES fondu naudas apguve. Taču arī tas var būt tikai risinājums, lai "nopirktu laiku", jo vienīgais risinājums ilglaicīgas labklājības celšanā ir industriālā potenciāla palielināšana. Kamēr tas nenotiks, Latvijai ir visai maz cerību tuvoties ne tikai ES vidējam, bet arī kaimiņu igauņu dzīves līmenim.