Līdz šim Maskava ir vairījusies iekļaut savā sastāvā prokrievisko separātistu izveidotus un Krievijas atbalstītus valstiskos veidojumus, galvenokārt nevēloties dramatiski pasliktināt attiecības ar rietumvalstīm. Arī šobrīd Kremlis viennozīmīgu atbalstu šādam scenārijam vēl nav paudis. Tomēr Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ Maskavas un Rietumu konfrontācija ir sasniegusi līmeni, kad attiecības vēl sliktākas kļūt nevar, un Krievijā sāk dominēt viedoklis, ka vairāk nav nepieciešamības izlikties, ka šādas teritorijas ir neatkarīgi valstiski veidojumi vai valstis.
Līdztekus Dievidosetijai, kuras vadība plāno apvienoties ar Krievijas sastāvā esošo Ziemeļosetiju, uzreiz pēc "atbrīvošanas" no Ukrainas karaspēka tādus pašus referendumus sola rīkot arī abu prokrievisko Ukrainas austrumu "republiku" vadība, bet vēl divas iespējamās pretendentes ir Abhāzija un Piedņestra. Šajos gadījumos situācija gan ne tuvu nav tik vienkārša, kā vēlētos Maskava. Abhāzija virknes vēsturisku iemeslu dēļ nevēlas atrasties Gruzijas sastāvā, taču nesteidzas nonākt arī pilnīgā Krievijas pakļautībā un ir likusi saprast, ka grasās palikt esošajā statusā. Piedņestrā idejai par pievienošanos Krievijai ir plašs atbalsts iedzīvotāju vidū, taču ir šaubas, ka to vēlas arī pašpasludinātās republikas vadība. Reālā vara Piedņestrā pieder koncernam Sheriff, no kura rindām nāk arī teritorijas vadība un administrācija. Koncerns Piedņestru ir pārvērtis par ekonomisko pelēko zonu, un, visticamāk, Sheriff īpašnieki neilgojas nonākt Krievijas paspārnē, lai arī vārdos, protams, apgalvo pretējo.
Atsevišķs jautājums ir par Maskavas plāniem attiecībā uz Ukrainu. Tā Krievijas "atbrīvotajā" Hersonas apgabalā jau tiek likti pamati jaunai "tautas republikai", un nevar izslēgt, ka līdzīga notikumu attīstība gaida arī citus pierobežas vai pat visus tā sauktā kreisā krasta reģionus. Pat ja nāksies to lielākās pilsētas "atbrīvot" līdzīgā veidā kā, piemēram, Mariupoli. Savukārt pēc tam bez liekas vilcināšanās var sekot "referendumi" un iekļaušana Krievijas sastāvā.
Ukrainas bruņoto spēku varonīgā pretestība bremzē iespējas īstenot šādus plānus, taču tā nevar būt bezgalīga, it īpaši ņemot vērā Krievijas aviācijas dominēšanu Ukrainas debesīs, tās iespaidīgo pārsvaru ieroču tehnoloģijās u. c. faktorus. Lai nepieļautu, ka Maskava vispirms īsteno savas impēriskās ambīcijas Ukrainā, bet pēc tam sāk raudzīties tālāk Rietumu virzienā, Ukrainai ir nepieciešams ievērojami vairāk palīdzības un atbalsta, nekā tai tiek sniegts pašlaik. Taču kļūst redzams, ka Rietumu atbalsts var būt nepieciešams arī citām valstīm, uz kuru rēķina Maskava plāno paplašināt savas teritorijas.