Tātad paralēli tam, ka no sistēmas izstrādātājiem sagaidām, lai e-veselības programmatūra darbotos bez aizķeršanās, varbūt pat vēl lielāka uzmanība būtu pievēršama tam, lai tajā uzkrātie dati būtu drošībā.
Cits aspekts šajā kontekstā – nozares augstākās vadības līmenī ir jābūt izstrādātam rīcības plānam, kā rīkoties un ko publiski paust krīzes situācijā. Turklāt gan tad, ja kāda sensitīva informācija par jebkuru personu tiek nopludināta no e-veselības datubāzēm, gan tad, ja par kādu sabiedrībā zināmu cilvēku parādās kādas kompromitējošas ar veselības stāvokli saistītas ziņas, kas nākušas it kā no e-veselības sistēmas kā ticama avota. Ar ierasto «ne apstiprina, ne neapstiprina» šādos gadījumos atrunāties būtu nevietā. Tāpat nevajadzētu vilkt laiku, sakot, ka izpētīs, izvērtēs utt. – reakcijai jābūt momentānai, lai konkrētā cilvēka reputācija no šāda veida patiesas vai melīgas informācijas parādīšanās ciestu iespējami maz. Vai vismaz īsu laiku. Šogad tas īpaši aktuāli varētu būt saistībā ar gaidāmajām vēlēšanām. Jau iepriekš esam piedzīvojuši situācijas, kad «īstajā brīdī» publiskotas viltus ziņas par kāda politiķa slēptiem īpašumiem, kuru legālā izcelsme būtu apšaubāma, sagrāvušas iespēju būt pārvēlētam (šķiet, smagāko triecienu šajā ziņā vēl tālajos deviņdesmitajos saņēma ekspremjers Godmanis). Līdzīgi var nostrādāt "ziņas", kas saistītas ar veselību. Un tādā gadījumā ne jau ārstam būtu jābūt tam, kurš skaidrojas. Kam un kādā veidā jāreaģē – tas, kā jau minēju, jāparedz nozares vadībai, gana daudz viņu rīcībā ir komunikācijas jomas speciālistu.
Šajā sakarībā, protams, ir vieta arī diskusijai par to, kur ir tā robeža starp personas tiesībām paturēt noslēpumā ziņas par savu veselības stāvokli un sabiedrības tiesībām būt pārliecinātai, ka valsts vadībā ir cilvēki bez vismaz tādām veselības problēmām, kas varētu negatīvi ietekmēt spēju pieņemt adekvātus lēmumus. Jo vēlētājs pats nevar to izvērtēt. Bet tas ir cits stāsts, ne mazāk aktuāls.