Tātad īsumā – Covid-19 uzskatu par reālu un bīstamu problēmu, sejas masku lietošanu, sociālo distancēšanos un roku dezinfekciju uzskatu par nepieciešamu slimības izplatības ierobežošanai. Ar vienu vārdu sakot, esmu likumpaklausīgs pilsonis, kurš labticīgi uzticas speciālistiem tajās dzīves situācijās, kurās pašam zināšanu nepietiek. Ja vajag labot zobu, eju pie zobārsta, ja vajag labot auto, braucu uz servisu. Tas pats ar vīrusu – attiecīgi ar pavērtu muti gan klausos, ko mums stāsta Uga Dumpis, gan lasu gana daudzus pieejamos ārzemju resursus par jaunumiem sērgas ierobežošanā un apkarošanā.
Gan ārzemēs, gan šeit pat Latvijā visaugstākajā līmenī vasarā daudzkārt tika runāts un piesaukts vīrusa otrais vilnis, kurš diezgan droši būšot gaidāms rudenī. Par to brīdināja gan eksperti, gan politiķi. Ja kāds no valdības to neatceras, varbūt vajag ieraut kādu šļuku atmiņas ūdens.
Rudens ar otro vilni ir klāt, taču Latvija tam acīmredzami nav gatava. Augot inficēšanās gadījumu skaitam, ierobežojumi tiek ieviesti haotiski histēriski, pa galvu pa kaklu. Vienā dienā rīkosim maratonu ar 15 tūkstošiem dalībnieku, pēc pāris dienām tuvu lokdaunam.
Diskusijas ar iesaistītajiem pēc milzīgas sabiedrības neapmierinātības sāktas post factum. Ministru vēlme komunicēt ar sabiedrību ir pārgājusi, priekšplānā tiek stumti otrā ešelona ierēdņi. Bet bija taču seši mēneši laika izstrādāt rīcības plānus gan izglītībā, gan veselības aprūpē, gan sportā un citās sfērās! Kāpēc vajadzīgais top pēdējā brīdī, kā to publiski atzīst paši ierēdņi?!
Ja vara domā tik primitīvās kategorijās, ka sabiedrība ir neapmierināta tieši ar ierobežojumiem, tā maldās. Lielākā daļa tautas apzinās situācijas nopietnību. Neapmierinātības vilnis ir saistīts ar nekonsekvenci, selektētu attieksmi un acīmredzamu varas negatavību otrajam vilnim. Starpnieki starp iedzīvotājiem un speciālistiem COVID-19 gadījumā ir politiķi. Un šo starpnieku darbs ir neapmierinošs. Pārāk daudz politiķi ir tīksminājušies "veiksmes stāsta" saulītē. Neapmierinātības vilnis sabiedrībā veļas, jo reāla plāna neesamība un procesa nekontrolētība ir acīmredzama.
Otrkārt, katastrofāla ir krīzes komunikācija, neraugoties uz simtiem tūkstošu budžetiem šim mērķim. Ministres selfijs no sabiedriskā transporta maskā ar lētu zemtekstu, cik mēs skandināviski tuvi ar tautu, ir feina lieta, taču nebūs pietiekama šai situācijai. Arī ministres partijas biedrs Mārtiņš Bondars, bodē iepirkdamies bez maskas, uzticēšanos procesam nevairo. Darbs ar sabiedrību šajā krīzes situācijā nav sistēmiski un plānveidīgi organizēts, komunikācija tiek pielāgota pašreizējā brīža aktualitātei. Ir acīmredzami, ka nav plāna. Vasarā "veiksmes stāsts" ļāva ākstīties ar apšaubāmas reputācijas influenceru iesaisti sabiedrības izglītošanā, bet šobrīd situācija ir mainījusies. Ir nepieciešams profesionāls darbs ar izmērāmu rezultātu. Ir saprotams, ka šiem mega budžetiem lielā mērā jāiedarbojas arī uz ministres Viņķeles reitingiem, taču, pēc visa spriežot, otrais vilnis liks Viņķeles kundzes reitingiem atgriezties Ždanokas cienīgos teritoriālajos ūdeņos.
Spriežot pēc citās valstīs ieviestajiem ierobežojumiem pēc inficēto skaita pieauguma, komunikācijas loma var tikai pieaugt. Izglītota, lojāla un līdzdarboties griboša sabiedrība ir pamatu pamats sērgas ierobežošanā. Un šeit prasta budžetu apgūšana būtu uzskatāma par nepieļaujamu un noziedzīgu.
Treškārt – aspekts, kurš arī daļēji skar komunikāciju. Vai tiešām pašreizējā situācijā, kad stresa līmenis sabiedrībā jau tā ir liels un daudziem ir neskaidrība par nākotni, ir īstais brīdis, lai veiktu kārtējo nodokļu reformu?! No vienas puses, politiķi vēršas pie sabiedrības ar vēstījumiem būt sociāli atbildīgiem, bet, no otras puses, sabiedrība tiek tracināta. Kādu reakciju gan šādā situācijā var sagaidīt? Vēl jo vairāk – atļaušos apgalvot, ka, šādi rīkojoties konkrētajā laikā, Latvijas valdība nerīkojas sociāli atbildīgi vīrusa ierobežošanā. Nav iespējams pragmatiski sarunāties, vienlaikus konfliktējot!
Ceturtkārt, nevar nepieminēt Rīgas pils saimnieku, Valsts prezidentu Egilu Levitu. Ir skaidrs, ka Levita kungs nav ne epidemiologs, ne krīzes menedžeris, taču būtu tikai loģiski, ja valsts pirmā persona dzīvotu ar to pašu dienaskārtību, ar kuru dzīvo lielākā daļa valsts iedzīvotāju. Gribam mēs to vai ne, tēma numur viens Latvijā un pasaulē ir Covid-19. Diemžēl ziņas no prezidenta kancelejas atgādina vēstījumus no paralēlās realitātes. Ir saprotama prezidenta vēlme radīt savu dienas kārtību, taču šaubos, vai šis ir īstais laiks. Galu galā arī uzrunas TV iespējams teikt ne tikai gadu mijā. Protams, ja ir ko teikt...