Samits beidzās ar apliecinājumu, ka pēc daudzu gadu apjukuma perioda, kad NATO pastāvēšanas jēga tika meklēta gan Irākā, gan Afganistānā, gan citās no alianses robežām attālās vietās, tā nu ir atrasta savos vēsturiskajos ietvaros. Lai gan samita deklarācijā pie draudiem ir pieminēts gan terorisms, gan Ķīna, kā ienaidnieks numur viens, līdzīgi kā aukstā kara laikos, ir definēta PSRS mantiniece Krievija. "Krievijas Federācija ir visnozīmīgākais un tiešākais drauds alianses drošībai un mieram un stabilitātei eiroatlantiskajā telpā," atzina visas NATO dalībvalstis. Vienlaikus novelkot jaunu nepārkāpjamo līniju alianses atturēšanas un aizsardzības politikā: "NATO turpinās aizsargāt savus iedzīvotājus un katru sabiedroto teritorijas collu (!) uz mūžīgiem laikiem." No Baltijas valstu viedokļa tas ir milzīgs solis uz priekšu, un nav noliedzams arī Latvijas amatpersonu nopelns tā sasniegšanā. Par laimi, Krievijas iebrukuma Ukrainā rezultātā starp NATO dalībvalstīm vismaz uz papīra vairs nav domstarpību par Krievijas režīma agresīvo dabu un radītajiem draudiem visai Eiropai. Taču deklarācijas un jaunās stratēģiskās koncepcijas pieņemšana vien reālos draudus nenovērš. Priekšā ir milzīgs darbs.
Tādēļ Latvijas amatpersonu paštīksmināšanās, ko ietekmē Saeimas vēlēšanu tuvums, kā arī NBS komandiera mierinošie apgalvojumi, ka Latvijā izvietotās NATO dalībvalstu kaujas grupas plānotā pārveide par brigādi (taču saglabājot tās "rotējamību") "ir proporcionāla draudu lielumam", ir kā vienas monētas divas puses. Standarta NATO brigādes personālsastāvs ir 3000–5000 karavīru, līdz ar kaujas transportlīdzekļiem un artilēriju. Tā nav pat pastāvīga divīzija, ko, šķiet, varētu uzskatīt par pietiekami nopietnu spēku vienas Baltijas valsts nopietnai un ilgstošai aizsardzībai papildus tās bruņotajiem spēkiem. Savukārt ļoti svarīgais solis – NATO Ātrās reaģēšanas spēku, kas nepieciešamības gadījumā nāktu palīgā dažu dienu vai nedēļu laikā, palielināšana no 40 000 uz 300 000 karavīru – ir vairāku gadu jautājums, turklāt atkarīgs no dalībvalstu politiskās gribas to virzīt uz priekšu.
Aukstajam karam ar Krieviju ir arī ekonomiskā puse, un jautājums par to, kā salāgot lielākus militāros izdevumus ar lielajiem tēriņiem iedzīvotāju pasargāšanai no cenu šoka, kaut kā arī mēģinot turpināt zaļo kursu, var izrādīties teju neatrisināms rēbuss.