Austrijā šis gads tiek dēvēts arī par vēlēšanu supergadu, jo notiek kā Eiropas Parlamenta (EP), tā Nacionālās Padomes un virkne reģionālo vēlēšanu. Turklāt FPO – arī pirmoreiz vēsturē – jau saņēma lielāko vēlētāju atbalstu (nedaudz vairāk par ceturtdaļu balsu) EP vēlēšanās, kas tai ļāva nebūtiski apsteigt galvenos konkurentus – centriski labējo Tautas partiju un sociāldemokrātus. Aptaujas liecina, ka kopš šīm vēlēšanām atbalsts FPO ir vēl nedaudz palielinājies un stabili atrodas 27% apmērā.
Atbalsts abiem galvenajiem FPO konkurentiem kopš EP vēlēšanām tikmēr ir nedaudz samazinājies, tomēr galvenās šajā gadījumā ir izmaiņas atbalstā tām partijām, kuras atrodas ārpus nosacītā lielā trijnieka. Tā līdz 8% ir sarucis atbalsts zaļajiem – Tautas partijas partneriem valdošajā koalīcijā –, bet 10% austriešu ir gatavi balsot par liberālo (faktiski – ultraliberālo) bloku NEOS (Jaunā Austrija un Liberālais forums). 5% vēlētāju tikmēr ir gatavi balsot par Alus partiju (kura nosacīti pieder pie sociāli liberālā spārna), bet 3% – par atdzimušajiem, klasiskajiem komunistiem.
Turklāt dažiem no pēdējiem pastāv izredzes iekļūt parlamentā, jo, lai arī Austrijā vēlēšanas notiek pēc partiju sarakstiem, deputātu mandāti tiek dalīti katrā atsevišķi no kopumā 39 vēlēšanu apgabaliem. Iekļūšanai parlamentā ir nepieciešams saņemt vienam mandātam proporcionāli nepieciešamo balsu skaitu vienā apgabalā, un komunistiem tas ir pilnībā pa spēkam, piemēram, Zalcburgā.
Visas Austrijas mērogā šādi vēlētāju noskaņojumi tikmēr liecina, ka vienīgā teorētiski iespējamā divu partiju nākamā koalīcija ir FPO un Tautas partijas savienība. Nevienam citam tandēmam vairākuma parlamentā nebūs. FPO un Tautas partijas alianse gan ir mazticama. Abas šīs partijas var vienoties par iekšpolitiskajiem jautājumiem, taču to ārpolitiskie uzskati ir radikāli atšķirīgi. Tāpat doma par FPO līderi Herbertu Kiklu premjera krēslā atklāti biedē sistēmiskos politiķus un arī apvienoto Eiropu kopumā.
Rezultātā Austrijā ļoti ticama (atkal – pirmoreiz vēsturē) ir trīs partiju koalīcija (pastāv vairāki varianti). Cits jautājums, ka šāds solis tradicionāli padara sistēmiskās partijas tikai vēl nepievilcīgākas vēlētāju acīs un pēc tam atsaucas jau uz turpmāko vēlēšanu rezultātiem.