Piemēram, mūsu valsts iemanījusies atpalikt no Lietuvas pat tajā, kādos tempos pēc Covid-19 krīzes atgriežas ārvalstu tūristi. (Analizējot statistikas datus, to secinājis tūrisma eksperts Ēriks Lingebērziņš.) Ņemot vērā gan to, ka lidosta Rīga ir Baltijas gaisa satiksmes centrs, gan to, ka Latvijai ir plašākas iespējas attīstīt prāmju un kruīza kuģu pasažieru uzņemšanu nekā Lietuvai, gan arī to, ka mūsu valsts atrodas Baltijas vidū un līdz ar to ceļotāji starp Igauniju un Lietuvu pārvietojas cauri Latvijai, mūsu valsts atpalikšana no Lietuvas tūristu piesaistē ir visai dīvaina.
Savukārt piemēri, kas norāda uz Latvijas atpalikšanu no Igaunijas, tiek minēti tik bieži, ka jau folklorizējušies, un attiecas uz ļoti daudzām jomām – sākot ar algu lielumu un beidzot ar digitālajiem risinājumiem.
Saprotams, ka par vienīgajiem vainīgajiem pasludināt pie varas esošos politiķus nav pamatoti, tomēr bieži rodas iespaids, ka mūsu valstī iestāžu darbs un likumdevēju pieņemtais normatīvais regulējums nav pietiekami vērsts uz tautsaimniecības attīstību. Saistībā ar jau pieminēto tūrismu, piemēram, ja kāda angļu valodas skolotāja vēlas vasarā ārvalstu ceļotājus iepazīstināt ar dzimto Latviju, tad, reģistrējot savu saimniecisko darbību un veicot nodokļu maksājumus, sastopas ar smagu birokrātisko slogu un ir spiesta cīnīties ar sarežģītiem nodokļu aprēķiniem.
Lai gan devums, ko nesusi uz politiskās skatuves dominējošā partija Jaunā Vienotība (JV), daudzos aspektos vērtējams pozitīvi un Covid-19 krīzes laikā vairāki citi politiskie spēki sevi parādījuši daudz vājāk par JV, tomēr vismaz pagaidām ir pietrūcis izpratnes par to, ka ir jādara viss iespējamais, lai Latvijas iedzīvotāji varētu savā dzimtenē realizēt savus talantus un īstenot savus plānus.
Tā vietā ir vērojami centieni sarežģīt dzīvi biznesa sācējiem, mazajiem uzņēmumiem un tiem darba ņēmējiem, kuri paralēli algotam darbam savu hobiju vēlas pārvērst saimnieciskajā darbībā.
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) šopavasar pauda, ka iekasēto nodokļu apmērs nav pietiekams visu valstī pastāvošo vajadzību finansēšanai. Neliels bizness valsts budžetā, protams, neienes tik daudz naudas, lai dotu būtisku pienesumu, taču, kā mēdz teikt, kas centu nekrāj, pie eiro netiek. Turklāt gadās arī tā, ka no niecīga biznesa izaug kompānija ar iespaidīgu apgrozījumu un lielām nodokļos nomaksātām summām.