Cerot brīnumainā kārtā tomēr apsteigt tādus radikālus margināļus kā Latvijas Krievu savienība, ar kuru JKP šobrīd izmisīgi cīnās par 3% balsu, kas viņus tur pa labu gabalu no iekļūšanai Saeimā nepieciešamajiem 5%.
Vēl jo komiskāks, absurdāks – grūti pat piemeklēt vārdu – Bordāna piedāvājums ir tāpēc, ka tieši tajā pašā dienā viņa vadītās Tieslietu ministrijas (TM) parlamentārais sekretārs un ministra padomnieks, arī JKP biedrs Andris Vītols publiski paziņoja ne vairāk ne mazāk to, ka Bordāna padotie ministrijā secinājuši: sabiedrības lielākajai daļai šis piemineklis nav pieņemams, tas faktiski šķeļ sabiedrību un attiecīgi valstij esot pienākums rīkoties. TM politiķu uzdevumā izzīlē to, ko ministrs Bordāns iesaka noskaidrot dārgā referendumā, kas JKP līdz Saeimas vēlēšanu dienai pieslēgs pie mākslīgās elpināšanas aparāta, ļaujot uzturēt sabiedrībā kārtējo tēmu, kuru jau de facto ir izlemts nerisināt.
Jā, būtu pēdējais laiks sevi mānīt un atklāti pateikt, ka pie teikšanas esošie politiskie spēki padomju armijas uzvarām veltīto monumentu Uzvaras parkā Pārdaugavā nojaukt negrasās. Nav spējīgi, negrib, nevar – tas pat nav svarīgi, ar to lai nodarbojas viņu psihoanalītiķi, svarīgi ir, ka visas diskusijas par un ap šā monumenta novākšanu ir atklāta melošana, ka tas ir iespējams. Vēlētāju musināšana, kūdīšana, domājot tikai par vienu – kā līdz vēlēšanām atlikušajos mēnešos atgādināt par sevi un aizdabūt savu vēlētāju līdz urnām 1. oktobrī. Tieši turpat – pie problēmas pat ne iekonservēšanas, bet reklamēšanas pievienojams nu jau it kā bezpartijiskā, faktiski ar valdošās koalīcijas balsīm stutētā Rīgas mēra Mārtiņa Staķa risinājums rīta miglā monumentu apjozt ar žogu, paziņojot, ka pēkšņi nākušas ziņas par tā bīstamību. Nekā citādi kā par sarkanu lupatu jau tā sakaitētiem prātiem un sava vājuma apliecināšanu šo "latviešu zemnieka viltību" nosaukt nevar.
Es pat neapšaubu, ka katrā no partijām, it īpaši Ukrainas kara radīto emocionālo nospiedumu ēnā, ir politiķi, kuri vai nu gribētu šo monumentu aizvākt, vai atrodas dziļā diskusijā starp savām ideoloģiskajām nostājām un personisko pozīciju, kas kopš 24. februāra ir mainījusies. Nedomāju, ka es viena esmu ūnikums, kurai vēl pirms pāris mēnešiem neeksistēja dilemma par šā monumenta pastāvēšanu un augstākais, kas šajā tēmā bija sakāms – par to, ka šai pseidoproblēmai objektīvi nav vietas politiskajā dienaskārtībā. Pēdējos gandrīz divos mēnešos mēs esam zaudējuši daudz ilūziju par mūsu sabiedrību un to, kā sarunāties ar sabiedrības daļu, kura biedē, ka vairs nebūšot ieinteresēta dzīvot saticīgi, ja tai vairs nebūs monumenta, pie kura kaut reizi gadā simboliski parādīt Latvijai to, ko šo "atbrīvotāju" armijas pēcteči šobrīd rāda Ukrainas zemē.