Ministru masu demisiju, kas ir viens no veidiem, kā panākt valdības vadītāja aiziešanu no amata, Lielbritānija, jāpiebilst, piedzīvoja pirmoreiz kopš 1936. gada, kad no posteņiem atkāpās tikai 11 kabineta locekļu. Formāli par šo demaršu un Džonsona demisijas iemeslu kļuva kārtējais nepiedienīgas uzvedības skandāls premjera tuvākajā lokā, taču faktiski Džonsons tiek vainots kā lavīna augošajās valsts ekonomiskajās un iekšpolitiskajās problēmās. Britu premjera ārpolitiskās aktivitātes – kaismīgais atbalsts Ukrainai un centieni atgriezt Londonu globālās ģeopolitikas augstākajā līgā – visu negatīvo apstākļu kopumu kompensēt tikmēr nespēja.
No pēdējās atlikušās iespējas noturēties pie varas – mēģinājuma atlaist parlamentu un sarīkot ārkārtas vēlēšanas – Džonsons, jāpiebilst, atteicās. Šāds solis (kuram turklāt būtu nepieciešama karalienes Elizabetes II piekrišana) būtu graujošs trieciens kā Konservatīvajai partijai, tā, visticamāk, arī visai Lielbritānijai, jo pavērtu reālas iespējas nākt pie varas leiboristu un Skotijas neatkarības piekritēju koalīcijai. Globālās Britānijas plāni šādā gadījumā sāktu pārklāties ar putekļiem.
Tagad pastāv cerības vismaz līdz 2024. gadā gaidāmajām britu parlamenta vēlēšanām kursu saglabāt nemainīgu, tikai bez Džonsona. Cik laika prasīs jauna līdera izraudzīšana, gan nav skaidrs, tomēr domājams, ka šis process neievilksies. Reāli uz šiem amatiem pretendē 5–6 politiķi, tomēr favorīts, visticamāk, ir konservatīvo vidū šobrīd populārākais no partijas pārstāvjiem – aizsardzības ministrs Bens Volless. Pēdējais vārds, izraugoties jauno partijas līderi, piederēs 180 tūkstošiem Konservatīvās partijas biedru, kuri balsos par diviem pretendentiem, un aptaujas liecina, ka Volless pārliecinoši apsteidz jebkuru no konkurentiem.
Cits jautājums, ka arī pēc valsts līdera nomaiņas nedz Lielbritānijas ekonomiskās, nedz iekšpolitiskās (tajā skaitā Skotijas vēlme atdalīties) problēmas mazākas nekļūs, drīzāk gan pretēji. Tāpat negrasās mazināties arī globālā ģeopolitiskā spriedze, un visi šie faktori turpinās atstāt ievērojamu ietekmi uz Lielbritānijas iekšpolitisko stabilitāti.