Formāli Saeimai videokonferences formātā, bet patiesībā visai Latvijas tautai, par kuras atbalstu Ukrainas prezidentam bija daudz pateicības vārdu, ko teikt. Un mēs varam justies lepni kaut vai par to, ka bijām starp pirmajiem, kas sāka Ukrainai piegādāt ieročus vēl dienu pirms kara, esam otrajā vietā pēc Igaunijas militārās palīdzības ziņā, rēķinot tās apjomu pret iekšzemes kopproduktu, un šķietami bez kurnēšanas esam snieguši atbalstu ukraiņu bēgļiem.
Šobrīd gan šķiet, ka tikai ar mūsu, t. i., to NATO un ES valstu spēkiem, kuras robežojas ar Krieviju un vislabāk saprot konsekvences, ja Ukrainā tiks pieļauta atklāta vai slēpta Krievijas uzvara, vien nepietiks. Rietumvalstu elitēs notiek smaga diskusija par to, vai nav pienācis laiks uzspiest Ukrainai pamieru, likt tai ziedot savas teritorijas un brīvību izvēlēties nākotni, lai tikai nomierinātu nezvēru un glābtu eiropiešu ierasto dzīves līmeni. Šķiet, ka šie apsvērumi arī ir pamatā gausajām smago ieroču piegādēm, kā rezultātā Ukraina austrumu frontē tuvākajā laikā var būt spiesta atkāpties līdz Luhanskas apgabala administratīvajai robežai. Kā šo Rietumu, jo īpaši Vācijas, Francijas un Itālijas, spriedelēšanu vērtē prezidents Zelenskis, kurš tam veltīja būtiskāko savas uzrunas Saeimai daļu? Kā ierasts, skarbi un precīzi, bez diplomātiskās miglas pūšanas: "Viņi meklē izdevību un ir spējīgi domāt tikai par ienākumiem, procentiem un banku izrakstiem. Ir arī tādi, kas nepamatoti cer, ka varēs nomierināt Krieviju, ja paklusēs un necīnīsies ar agresiju. Runa ir par vērtību iznīcināšanu. Daži domā, ka ne visām tautām ir nozīme. Tāpat viņi uzskata, ka par kādu tautu var vienkārši aizmirst."
Pēc Zelenska domām, pasaulē ir pienācis laiks atjaunot cieņu pret pamatvērtībām. Kas patiesībā ietver cieņu gan pret tautu un valsti, gan pret konkrētu cilvēku. Un šajā kontekstā, neskatoties uz Zelenska atzinīgajiem vārdiem Latvijai, kā arī mūsu vadošo politiķu pašslavināšanos, ir jāuzdod arī nepatīkami jautājumi. Kāpēc Latvijas valdība briestošo problēmu ar palīdzības turpināšanu ukraiņu bēgļiem novilcināja līdz pēdējam brīdim, atmostoties tikai tad, kad traci sacēla pašvaldības un bēgļu organizācijas? Ja politiķi publiski atzīst, ka ierēdniecībā bijusi aizture, jo "latviešiem pašiem šāda atbalsta nav", – kas tā par pārprastu "taisnīguma" izpratni!? Un kas tas par premjeru, kurš kritiskā brīdī jau otro reizi – līdzīgi kā Covid krīzē –, šķiet, ir darījis visu, lai neuzņemtos personīgu atbildību, bet paļāvies uz ministriju "horizontālo sadarbību"?