Teikto spilgti ilustrē vairākas norises, kam esam bijuši liecinieki pēdējā laikā.
Vispirms jau vēlēšanu rezultāti Vācijā. Merkele iepriekš tik ļoti pārcentās ar atbalstu bēgļu masveida uzņemšanai, ka radīja paniku tajā sabiedrības daļā, kura līdz ar to jutās visapdraudētākā, un kā sekas tam – lielākus panākumus, nekā citādi būtu bijis pamats, guva politiskais spēks, kurš iestājās par šo satraukto vēlētāju interesēm.
Tāpat arī mūsu Valsts prezidenta iniciatīva par pilsonības automātisku piešķiršanu Latvijas nepilsoņu bērniem bija pateicīga emocionāli saasinātai pretreakcijai. Racionāli domājot, skaidrs, ka tika sacelta vētra ūdens glāzē (runa par apmēram 50 bērniem gadā, un tas ir situācijā, kad nepilsoņu skaits Latvijā ir aptuveni 223 tūkstoši), tomēr politiskajā troksnī aizstāvju šai idejai diez cik daudz neuzradās, vieniem saprotot, ka tas var nepatikt viņu vēlētājiem, citiem priecājoties par sev netīkama prezidenta kārtējo izgāšanos.
Vēl viens, gan vairāk interneta vidē manītais, radikāli pretēju skatījumu sadursmes piemērs saistīts ar Zviedrijā, šķiet, pamatā dzīvojošās (un nodokļus maksājošās?) komunikāciju speciālistes Veinbergas paziņojumu Twitter vidē: "Nevēlos, lai no manas nodokļu naudas maksā gigantiskas summas Porziņģim. LV ir daudz vairāk vajadzību slimajiem, vecajiem, mazturīgajiem." Kategoriskajai pozīcijai tūdaļ sekoja tikpat kategoriska opozīcija gan no to puses, kurus jau sen kaitina Veinbergas didaktika, gan no talantīgā latviešu basketbolista līdzjutējiem, kuri bija gatavi atvēlēt daļu savas nodokļos nomaksātās naudas tam, lai Porziņģis spēlētu valsts izlasē. Te gan jāpiebilst, ka emocijas šajā gadījumā būtu pierimušas augstākais pāris dienās, ja vien pati to vaininiece ar savu taisnošanos un tieksmi virpināt sazvērestības teorijas ik pa brīdim liesmās neiemestu pa jaunai pagalei, ar to arī riskējot sevi padarīt smieklīgu.
Kā redzam no pēdējā piemēra, ne vienmēr tie pēc būtības ir radikāļi, kas ļoti asi reaģē uz citu radikālismu. Arī mierīgie uz brīdi mēdz "uzkurināties". Īstenu radikāļu sabiedrībā ir ļoti maz, bet viņu ierocis ir ļoti iedarbīgs – tracis, ar ko saskaroties daudzi piekāpjas, noslejas mazāk apdraudošo pusē.