Divas izvēles iespējas

Jebkurš no šiem ieročiem pēc saviem parametriem ir vai nu ievērojami pārāks par citās pasaules valstīs pastāvošajiem analogiem, vai arī unikāls, turklāt maz šaubu, ka šis arsenāls tiešām pastāv un jau tiek vai tuvāko mēnešu laikā tiks nodots Krievijas bruņoto spēku rīcībā. Arī gadījumā, ja atsevišķu šo ieroču iespējas ir pārspīlētas, tas tik un tā nozīmē, ka Krievija īstenojusi iespaidīgu tehnoloģisko izrāvienu militārajā jomā, kļūstot par šobrīd vienīgo valsti pasaulē, kuras rīcībā ir galvenokārt nākamās paaudzes stratēģiskais bruņojums. Netiek arī slēpts, ka tuvākajos gados jauno ieroču saraksts tiks ievērojami papildināts.

Lai arī pieskaņots Krievijas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņai, paziņojums ir atbilde uz ASV veidoto globālo pretraķešu aizsardzības sistēmu, kuras sauszemes daļas veidošanai jānoslēdzas nākamgad, bet jūras daļas – vēl divus gadus vēlāk. Šīs sistēmas veidošanu ASV sāka šī gadu tūkstoša sākumā pēc tam, kad vienpusējā kārtā izstājās no attiecīgas vienošanās. Lai arī oficiāli ASV veidotais tīkls ir vērsts pret trešajām valstīm – tādām kā Irāna un Ziemeļkoreja –, tomēr Krievija uzskata, ka globālās pretraķešu sistēmas esamība sagraus līdzsvaru starp abām kodolvalstīm, un attiecīgi ir izstrādājusi stratēģisko bruņojumu, kas spēj pārvarēt vai apiet topošās barjeras.

Rezultātā atkal ir (vai kuru katru brīdi būs) izveidojusies stratēģiskā paritāte starp abu lielvalstu kodolarsenālu, un līdzsvars saglabāsies arī pārskatāmā nākotnē. Šis fakts savukārt liek aizdomāties par to, kas notiks tālāk. Viena iespēja ir konfrontācijas turpināšana, tai pāraugot aukstajā karā un bruņošanās sacensībā, kas dāsni papildināta ar lokāliem konfliktiem, savukārt otra – vienošanās par būtībā jaunu pasaules kārtību.

Krievijas prezidents visai nepārprotami arī lika saprast, ka Maskava labprāt sēstos pie sarunu galda, un nav šaubu, ka to ar prieku darītu vēl virkne citu valstu ar Ķīnu priekšgalā. Tomēr atbildes sniegšana ir ASV ziņā, bet tur patlaban priekšroka tiek dota konfrontācijai, arī tāpēc, ka Krievijas uzaicinājuma pieņemšana vienlaikus būs arī ģeopolitiskās sakāves atzīšana. Cits jautājums ir, cik ilgi un cik lielā mērā ASV un arī citu rietumvalstu vēlētājiem ir vajadzīgs ģeopolitisko ambīciju un dzīves kodolkara draudu ēnā apvienojums.