Džordža Orvela motīvs

ASV prasība izdot Asanžu tikmēr aizdomīgi izskatās pēc ilgi gaidītas atriebības. WikiLeaks publikācijas savulaik uzskatāmi parādīja visai pasaulei, ka ASV nepavisam nav tās, par ko uzdodas. Tās bija neapstrīdams pierādījums, ka Savienotās Valstis savu ģeopolitisko mērķu vārdā izmanto metodes, kas ne ar ko neatšķiras no savulaik par trešo dēvētās pasaules diktatoru metodēm. Darbības, kas starptautiskajā likumdošanā tiek viennozīmīgi kvalificētas kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci.

Šīs publikācijas arī bija graujošs trieciens ASV starptautiskajai autoritātei. Tomēr tā vietā, lai autoritāti atjaunotu, likvidējot vai vismaz mazinot Asanža uzrādītās problēmas (lai arī civiliedzīvotāju spīdzināšanas un slepkavošanas vai līdzekļu miljardiem dolāru apmērā bezvēsts pazušanu no militārā budžeta nosaukt par problēmām ir pieticīgs novērtējums), ASV varas mašīna izlēma vērsties pret pašu Asanžu un viņa informatoriem.

Apmēram līdzīga ir situācija arī ASV bijušās valsts sekretāres un prezidenta amata kandidātes Hilarijas Klintones e-pasta vēstuļu gadījumā. Tā vietā, lai atzītu, ka politiķe ir nodrošinājusi sev demokrātu nomināciju prezidenta amatam krāpnieciskā ceļā, notiek vēršanās pret tiem "neliešiem", kas publiskojuši šo informāciju.

Šajos un vēl virknē citu gadījumu skandālus uzskatāmi mēģina apslāpēt, nevis ieviešot kārtību, bet gan ar jauniem skandāliem un apsūdzībām, turklāt veiksmīgi. Sabiedrības uzmanību ir izdevies pāradresēt uz tādām tēmām kā Asanža tālākais liktenis vai Krievijas loma Klintones e-pastu skandālā, lai gan vispār jau tai vajadzēja būt pievērstai citiem jautājumiem.

Papildu tam jaunie skandāli tiek aktīvi izmantoti, lai ASV valsts mašīna atgūtu no rokām izslīdējušo kontroli pār interneta informācijas telpu. Patiesas informācijas noplūdes tiek pielīdzinātas ģeopolitisko pretinieku īstenotai propagandai, de facto pasludinot jebkuru reālu informāciju par varas aizsegā notikušiem likumpārkāpumiem par viltīgā ienaidnieka agresiju.

Vienīgā, taču vienlaikus fundamentāla problēma tikmēr ir tur, ka tas pavisam noteikti nav nedz veids, kā atjaunot ASV autoritāti, nedz arī demokrātijas triumfs. Eriks Arturs Blērs, visā pasaulē zināms kā Džordžs Orvels, šim apgalvojumam nešaubīgi piekristu.