Īsā laikā ir izveidojies konsenss par šādas drošības nepieciešamību, kā arī izpratne, ka par drošību turpmāk nāksies maksāt ievērojamu cenu.
Jāatgādina, ka lielākajā daļā Eiropas valstu pēdējos 10–15 gadus bija izplatīts viedoklis, ka eiropiešiem izdosies saglabāt līdzsvaru starp Maskavas uzņemto kursu uz policentriskas pasaules kārtības veidošanu (un attiecīgi Krievijas ierobežošanas centieniem, atstājot tos galvenokārt ASV ziņā) un pragmatisku ekonomisko sadarbību starp Eiropu un Krieviju. Tostarp šie procesi bieži tika uztverti kā sava veida taktiska spēle uz ģeopolitiskā šaha laukuma. Turklāt, neraugoties uz pretrunu konstantu pieaugumu, pārliecība, ka to risināšana neizies ārpus taktiskās konfrontācijas robežām, īpaši nemazinājās, tajā skaitā neraugoties uz Krimas aneksiju 2014. gadā.
Krievijas iebrukums Ukrainā tikmēr nozīmē likmju paaugstināšanu līdz stratēģiskam līmenim, prasot atbilstīgu pretreakciju, tajā skaitā skaidru atbildi uz jautājumu, kurā pusē kurš atrodas. Globālā kontekstā šis iebrukums tiek traktēts kā atklāts pieteikums uz esošās pasaules kārtības radikālu pārskatīšanu – ASV, Eiropas un to sabiedroto valstu globālās ietekmes ievērojamu samazināšanu un alternatīvas "pasaules bez Rietumiem" izveidi. Un, tā kā šādu mērogu stratēģiskas konfrontācijas noslēgšanās nav gada vai dažu gadu, bet gan desmitgažu jautājums, ir skaidrs, ka pat vidējā termiņā apvienotajai Eiropai iespēju atgriezties pie iepriekšējās desmitgades modeļa nav. Šī iemesla dēļ to līdz šim atbalstījusī ievērojamā daļa elites vadošajās kontinentālās Eiropas valstīs (Vācijā, Francijā, Itālijā u. c.) ir spiesta pārskatīt savu nostāju. Ne mazāk būtiski, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir mainījis arī ievērojamas daļas tās iedzīvotāju Krievijai jau tāpat ne īpaši labvēlīgos noskaņojumus, liekot viņiem apzināties demokrātijas un humānisma ideālu vērtību, turklāt neatkarīgi no tā, vai viņu uzskati ir konservatīvi vai radikāli liberāli.
Konkrētā cena, ko ir gatava maksāt apvienotā Eiropa (un plašākā nozīmē arī vairākums to valstu, kas ģeopolitiskajā terminoloģijā parasti tiek dēvētas par labklājīgajiem Ziemeļiem), ir ievērojama aizsardzības izdevumu palielināšana uz NATO jeb faktiski ASV centrētas aizsardzības sistēmas ietvaros (aizsardzības izdevumu palielināšanas plāni, atbilstīgi ES Padomes 21. martā apstiprinātajam Stratēģiskajam kompasam, ES valstīm jāiesniedz šā gada maijā), kā arī gatavība ciest ievērojamus ekonomiskos zaudējumus, atsakoties no jebkādas sadarbības ar Krieviju, līdzko tiks atrastas alternatīvas, piemēram, energoresursu piegādēm. Cits jautājums ir – kamdēļ par visu iepriekš minēto netika domāts agrāk, ignorējot Baltijas valstu, Polijas u. c. neatlaidīgos brīdinājumus?