Galvenā uzmanība, protams, bija pievērsta prezidenta vēlēšanām – esošā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana un vienotā opozīcijas kandidāta Kemala Kiličdaroglu sāncensībai, lai gan tikpat svarīgas bija arī parlamenta vēlēšanas, kuras pretēji opozīcijas cerībām ir noslēgušās ar drošu Erdogana vadītās Tautas alianses uzvaru. Šai uzvarai būs liela nozīme prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas gaidāma 28. maijā, jo pirmajā kārtā neviens no galvenajiem kandidātiem nespēja iegūt uzvarai nepieciešamos 50%+ vienu balsi. Erdoganu atbalstīja 49,51%, Kiličdaroglu – 44,96%, bet nacionālistu Sinanu Oganu – 5,3% vēlētāju. (Vēl viens kandidāts – Muharems Indže – īsi pirms vēlēšanām izstājās no cīņas.)
Ņemot vērā, cik maz Erdoganam pietrūka, lai uzvarētu jau pirmajā kārtā (domājams, ka viņu iegāza lielais atbalsts Oganam, kā arī samērā zemā turku aktivitāte ārvalstīs, kur Erdoganam ir daudz piekritēju, bet uz iecirkņiem devās tikai nedaudz vairāk par 50%, kamēr Turcijā balsoja gandrīz 89% vēlētāju), viņa trešā prezidentūra šķiet nenovēršama. Ogana nostāja ir tuvāka Erdoganam, nevis Kiličdaroglu, un, pat ja politiķis aicinās atbalstīt opozicionāru (kas šķiet ticami Ogana personisko nesaskaņu dēļ ar Erdoganam lojālo Nacionālistu kustības partiju), daļa viņa vēlētāju otrajā kārtā nešaubīgi balsos par Erdoganu. Tāpat tiek uzskatīts, ka Erdoganu atbalstīs pragmatiski noskaņoti vēlētāji, kuriem situācija, kad prezidents pārstāv vienu, bet parlaments un valdība – citu politisko spēku, liek atcerēties haosu, kāds līdzīgā gadījumā radās Turcijā pagājušā gadsimta nogalē.
Ir vēl virkne citu iemeslu, kas Erdoganam ļauj cerēt uz drošu uzvaru 28. maijā. Opozīcija, protams, var mēģināt pasludināt vēlēšanu rezultātus par viltotiem un mēģināt izvest ielās savus atbalstītājus, taču cerības kaut ko mainīt šādā veidā ir niecīgas. Var nešaubīties, ka 28. maijā Turcijas pilsētu ielas būs pārpilnas ar Erdogana sekotājiem, uz kuru fona tautas sašutums izskatīsies nepārliecinoši.
Raugoties plašāk, Erdogana un viņa piekritēju palikšana pie varas nozīmē, ka Turcija turpinās attālināties no rietumiem, tuvinoties Eirāzijas lielvarām. Tas ir būtisks zaudējums rietumvalstīm kā Ankaras stratēģiskā nozīmīguma dēļ, tā arī tādēļ, ka esošās globālās ģeopolitiskās konfrontācijas ietvaros svarīga ir katra valsts un tas, kurā nometnē tā atrodas.