Nupat lasījām ziņu, ka Globālajā inovāciju indeksā Latvija apsteidz Lietuvu, lai gan atpaliek no Igaunijas. Starp 129 pasaules valstīm izvērtēta pēc 80 dažādiem inovācijas ietekmējošiem faktoriem, arī tādiem kā politiskā vide, izglītība, infrastruktūra un uzņēmējdarbības attīstība, Latvija saglabājusi augsto 34. vietu. Cienījami, vai ne?
Tāpat vēl nesen tieši Latvijā bija ātrākais internets Eiropā. Pie mums daudz ātrāk un ērtāk nekā tā dēvētajās vecajās valstīs var nodibināt uzņēmumu, saņemt pirmo pasi vai ID karti bērnam vai nomainīt pieaugušajam, un pat daudz kritizētās e-veselības ieviešana pie mums veicas daudz raitāk. Protams, tādus piemērus var atrast vēl un vēl. Pamats tam ir ļoti vienkāršs – esam gatavāki pārmaiņām. Ja ko jaunu ieviešam, tad labāko. Mēs jau teju vai trīs desmitgades kārpāmies ārā no padomiskās atpalicības bedres, gribam dzīvot "kā Eiropā", ar to saprotot nevis kaut ko konkrētu, bet gan visu to labāko, tāpēc atšķirībā no daudziem rietumvalstīs dzīvojošajiem iebilstam nevis pret kā ierasta mainīšanu, bet gan pret to, ka jaunievedumi nav pietiekami kvalitatīvi.
Līdz ar to domu, ka vēl neesam pietiekami moderni, pietiekami eiropeiski utt., mēs iedvešam sev paši, būdami jo īpaši paškritiski, prasīgi pret sevi. Un šajā ziņā gan gribētos piekrist Valsts prezidenta teiktajam, ka gribētos, lai "sabiedrība vismaz nedaudz maina savu attieksmi pret mūsu valsti – uztver Latviju kā modernu Rietumeiropas valsti". Proti, līdz ar modernizēšanos jāmainās arī attieksmei pret sevi, pašnovērtējumam jākļūst reālākam. Jā, jāsaglabā vēlme sasniegt vairāk, būt labākiem, modernākiem, taču vienlaikus kaut vai no brāļiem igauņiem ir jāpamācās vai jāaizgūst arī dūša pateikt, ka jau esam moderni, vienā, otrā, trešā ziņā pat vieni no modernākajiem.
Vājā vieta tātad ir pašnovērtējumā, sevis pasniegšanā. To gan nevar labot ar kaut kādām valsts pasūtītām kampaņām vien vai politiķu uzsaukumiem pūlim, kā savulaik to mēģināja darīt Valsts prezidente Vaira-Vīķe Freiberga, mudinot visus kopā skandēt, ka mēs esam stipra tauta, ka esam stipri, diženi, raženi, skaisti, zinām, ko gribam, un varam, ko gribam... Labi gribēts, bet savā biklumā to nepieņemam. Taču, ja biežāk leposimies ar savu (un savu tautiešu, valsts utt.) sasniegumu piemēriem, cerams, arī mazāk ļausimies visādiem mazvērtības kompleksiem. Modernizēsimies arī garīgi.
Pravietisnejaukais