Tā kā reālu konkurentu esošajam valsts vadītājam Šavkatam Mirzijojevam nebija, tad vēlēšanu vienīgā intriga palika, vai viņš iegūs vai neiegūs vēlētāju atbalstu, kas lielāks par 80%.
Intriga, jāpiebilst, izsīka uzreiz pēc pirmo balsošanas rezultātu parādīšanās (Mirzijojevs saņēma 87,1% balsu), kamdēļ informatīvajā telpā pamatā tika konstatēts tikai vēlēšanu norises fakts.
Mirzijojevam šis būs jau trešais termiņš prezidenta amatā. 2030. gadā viņš varēs kandidēt arī uz ceturto termiņu (šā gada aprīlī tika veiktas izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, un divas iepriekšējās Mirzijojeva prezidentūras šā iemesla dēļ it kā neskaitās). Jāteic, lai arī pie varas esošā prezidenta laikā ir piedzīvotas pozitīvas pārmaiņas, tostarp politiskie procesi ir kļuvuši demokrātiskāki, reāla politiskā konkurence Uzbekistānā joprojām netiek pieļauta.
Cits jautājums, ka vēlēšanas notika valstī, kura de facto ir kļuvusi par nozīmīgāko un ietekmīgāko no bijušās PSRS Vidusāzijas republikām un kuras ģeopolitiskie mērķi sniedzas tālāk par šo reģionu. Uzbekistāna vēl pirms vairākiem gadiem kļuva par iedzīvotāju skaita ziņā otru lielāko bijušās PSRS valsti (aiz Krievijas). Tāpat tā jau vairāku gadu garumā ir visstraujāk augošā bijušās PSRS ekonomika. Un, kas nepavisam nav mazsvarīgi, uzbeki ir pasaules otra lielākā tjurku tauta, tostarp ar savu sena valstiskuma vēsturi. Daudzskaitlīgās uzbeku kopienas Uzbekistānas kaimiņvalstīs ir ļāvušas Taškentai palielināt tās reģionālo ietekmi, savukārt vēstures un demogrāfisko iespēju apzināšanās padara Uzbekistānu par ietekmīgu spēlētāju tjurku pasaulē, kur tā regulāri sāk apstrīdēt Turcijas pretenzijas uz dominējošo lomu.
Tiesa, viss Uzbekistānas potenciāls vēl nav iedarbināts, tamdēļ izplatīts ir viedoklis, ka pragmatiskas politikas un veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā Taškentai ir iespējas jau pārskatāmā nākotnē kļūt par reģionālo lielvaru (ģeopolitisko subjektu). Valsts prezidenta vēlēšanas apliecināja, ka līderis, kura vadībā Uzbekistāna centīsies sasniegt šos mērķus, būs Mirzijojevs. Viņa iepriekšējā politika ir orientēšanās uz Krieviju un Ķīnu, apvienota ar centieniem nesabojāt attiecības ar Rietumiem. Tas nozīmē, ka pat labākajā gadījumā Taškentas ģeopolitiskā izvēle būs neitrāla, bet sliktākajā – antirietumnieciska.