Grūti arī izstāstīt tā, lai ikviens visu saprastu. Būtiskākais, ka procesus toreiz iniciēja tauta un virzīja Latvijas Tautas fronte. Mana loma, atrodoties augstajos amatos, bija censties nodrošināt, lai revolucionāri pārkārtojumi notiek miermīlīgā ceļā, bez agresijas un vardarbības. Arī 4.maija deklarācija tika izstrādāta ļoti rūpīgi, ņemot vērā iespējamos riskus. Iekļāvām, piemēram, tēzi par pārejas periodu. Tam bija liela nozīme - nesekoja sankcijas, netika destabilizēta iekšējā situācija, jo neatkarības pretinieki uztvēra, ka sāksies vien sarunas. No otras puses, vismaz man tolaik bija būtiski nepieļaut PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijā. Maskavā bija visai uzstājīgas prasības, ka vajag to noteikt, atjaunot kārtību. Latvija Baltijas valstīs bija vājākais posms sava nacionālā sastāva un te esošā Baltijas kara apgabala štāba dēļ. Mums bija svarīgi nepieļaut krasus pavērsienus, kas var izraisīt iekšējās situācijas destabilizāciju. Ja tiktu pārtraukta neatkarības atjaunošana, ieviešot PSRS prezidenta pārvaldi un līdz ar to izbeidzot Augstākās padomes darbību, situācija kļūtu neprognozējama.Sāktos partizānu cīņas?Iespējams. Latvijas Tautas fronte bija deklarējusi, ka ir gatava X stundai. Tagad saka: kas tur liels - tāpat PSRS kaut kad sabruktu un mēs būtu neatkarīgi. Bet, kas to zina, kādus upurus tas prasītu.Ja Gorbačova vietā būtu bijis tāds līderis kā Putins, PSRS daudz agresīvāk sargātu savu "īpašumu".Jā, es toreiz jutu, cik lielu neapmierinātību daudzos Krievijā izsauca Gorbačova politika. Piemēram, kompartijas plēnumos skanēja: viss, pietiek, demokrātija nav visatļautība. Gorbačovs teica: jā, tas tiešām tā ir. Stingrās kārtības atbalstītāji aplaudēja. Un viņš turpināja: bet no otras puses - partijas ģenerālā līnija ir atklātība un demokrātija.Pretruna.Jā, pretruna, bet tas toreiz tika akceptēts, jo ģenerālsekretāram bija milzīga ietekme.Atjaunojot valsts neatkarību, daudzi vēl atcerējās dzīvi pirmskara Latvijā.Pirmskara Latvija bija kā piemērs, tās uzplaukumu tieši saistīja ar valsts neatkarību, un cilvēki automātiski uzskatīja, ka neatkarība atrisinās visu. Bet jau toreiz, kad milzīgā emocionālajā pacēlumā pieņēmām deklarāciju, bija skaidrs, ka tālākais ceļš būs ļoti grūts.Bija vēlme pēc neatkarīgas valsts, taču viedokļi dalījās, kā to panākt.Un pasaulē nebija piemēra, kā pāriet no plānveida uz tirgus ekonomiku. Deputāti Augstākajā padomē toreiz bija vēlēti no vienmandāta (mažoritārās sistēmas) apgabaliem. Erudīti cilvēki, kuri dažbrīd faktiski realizēja gan likumdevēja, gan izpildvaras funkcijas. Tomēr tik lielu pārmaiņu vadības pieredzes viņam nebija. Vēlāk palīgā nāca ārzemju - trimdas - latvieši, bet arī viņi varēja piedāvāt vien gatavus Rietumu modeļus.Vēlāk izskanēja viedokļi, ka nevajadzēja tik straujas pārmaiņas, tā saukto šoka terapiju, bet jāsaprot, ka Latvija ir maza, tā nevarēja attīstīt ekonomiku, balstoties tikai uz iekšējo tirgu. Krievija atlaida cenas izejvielām, kaimiņos notika strauja pāreja uz tirgus ekonomiku, Latvijai mēģināt kaut ko darīt citādi būtu ļoti grūti, pat neiespējami. Vēl saka - nevajadzēja likvidēt lielās saimniecības. Jā, tās tiešām bija sasniegušas labu līmeni, bet jāņem vērā, ka izejvielas lauksaimnieciskajai ražošanai, tostarp lopbarību, iepriekš ieveda no Kazahstānas un citām PSRS republikām. Un nebija arī citas alternatīvas - vajadzēja atdot zemi bijušajiem īpašniekiem. Dzirdami pārmetumi, ka uzreiz netika ieviests brīvais zemes tirgus, bet mēs zinām, ka pircējs ir tas, kam ir nauda. Vietējiem naudas vēl ilgi nebija. Tātad pirktu tikai ārzemnieki.Pieminējāt cilvēkus, kas bija ievēlēti Augstākajā padomē. Atceros, ka deviņdesmitajos politikā ikviens deputāts bija liela personība. Šobrīd to politikā vairs tik daudz nav...Ir jau personības arī tagad, mēs gan vēlētos, lai to ir vairāk. Redziet, toreiz deputātus vēlēja no vienmandāta apgabaliem, vēlētāji paši izvirzīja kandidātus, un tie nevarēja nebūt personības. Katru kandidātu vērtēja, cik viņš ir pazīstams, kādi viņa uzskati, ko veicis līdz šim, kāda viņam ģimene utt.Pilnīgi citādi nekā tagad, kad partijas piedāvā jau gatavus sarakstus un kaut ko ietekmēt varam, tikai ievelkot krustiņus vai svītrojot tos, kas daudzmaz zināmi, pamatā no redzētā televīzijā.Jā, diemžēl nav ideālas vēlēšanu sistēmas.Visu interviju ar Anatoliju Gorbunovu lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 30.aprīļa, numurā!**
Gorbunovs: Bija skaidrs - ceļš būs grūts
Sagaidot 4.maija deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 25 gadadienu, Romāns Meļņiks par pagātnes notikumiem un šodienu iztaujā kādreizējo Augstākās padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu.Fragments no intervijas:**Kopš neatkarības atjaunošanas izaugusi paaudze, kura to nav piedzīvojusi un kurai ļoti grūti saprast tā laika notikumus.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.