Grūti aizsniedzamā izsapņotā labklājība

Tomēr ekonomiskās izaugsmes augļi vienādi neatspoguļojas visu iedzīvotāju makos. Ik pa laikam ir runāts par to, ka Latvijā ir visai liels zemu atalgotu darbinieku īpatsvars kopējā darba ņēmēju struktūrā, arī vairākums pensionāru lielākā vai mazākā mērā spiesti knapināties. Sākotnēji tika domāts, ka nākotnes sirmgalvju labklājību jūtami izdosies uzlabot ar otro un trešo pensiju līmeni. Lai arī daudzi paredz šīs ieceres neizdošanos, potenciālais iznākums, visticamāk, būs kaut kur pa vidu. Proti, ja vien Latviju nepiemeklēs kādas fundamentālas kataklizmas, šobrīd strādājošais trīsdesmitgadnieks vai četrdesmitgadnieks, beidzot savu darba mūžu, varētu rēķināties ar lielāku pirktspēju nekā pašreizējie seniori. Tomēr šī labklājība lielākajai daļai neizpaudīsies vācu pensionāriem raksturīgajā nepiespiestajā šļūkāšanā tuvākos un tālākos tūrisma galamērķos, bet gan iespējā neknapināties, ja lieku reizi jāaiziet pie ārsta vai jāveic kāds lielāks tēriņš ārpus ikdienišķi ierastā.

Paši pensiju pārvaldnieki teic, ka nākotnes pensionārs no pirmā un otrā pensiju līmeņa kopā varētu saņemt kādus 40% no atalgojuma līmeņa, kas bijis darba mūža laikā. Nav daudz, ja paraugāmies uz to, cik saņem Latvijas strādājošais.
Šī atziņa ne vienam vien likusi izdarīt secinājumus, ka no pensiju uzkrājumiem nav nekādas jēgas un varbūt nodokļus vispār nav vērts maksāt. Droši vien arī pēckara Rietumvācijā valsts nākotnes ekonomikas spožumam ticēja vien retais, tomēr pašreizējā Latvijas situācija ir nesalīdzināmi labāka. Mazas pensijas Latvijā ir nevis tāpēc, ka kāds tās nevēlētos izmaksāt, bet gan tādēļ, ka nopelnītās naudas Latvijā ir maz. Tāpēc vainīga ir nevis otrā pensiju līmeņa uzkrājumu sistēma, bet gan ekonomikas  un nopelnītās naudas apjoms uz iedzīvotāju. Lai situāciju kaut nedaudz labotu, droši vien nederēs destruktīva spriedelēšana par to, ka minimālās algas palielināšana mums nav pa kabatai, nelīdzēs arī vienā vai otrā virzienā par vienu procentpunktu pārbīdīta kāda nodokļu likme. Kamēr uzņēmējs uzsvaru liks nevis uz to, kā radīt preci vai pakalpojumu, kas ir ar lielāku vērtību, bet gan uz to, kā iespējami mazāk samaksāt darbiniekam, par labklājību un lielākām pensijām varam aizmirst. Tikai tautsaimniecībā apgrozībā esoša lielāka naudas masa ir vienīgais solis, kā situāciju vērst par labu.

Ja tautsaimniecībā parādīsies vairāk naudas, pašreizējais 3–4% vērtais ienesīgums, ar ko vidēji gadā strādā otrā pensiju līmeņa plāni, ieguldot akcijās un obligācijas, varētu būt pietiekams, lai  potenciālo senioru maks kļūtu biezāks. Protams, var šķist, ka ienesīgums ir tālu no vēlamā, ja ņem vērā, ka pēdējo desmit gadu periodā daļai pensiju plānu ienesīgums nespēj apsteigt šajā laikā notikušo dzīves dārdzības pieaugumu. Tomēr tieši šāds uzkrājumu modelis ir tas, kas labklājību nodrošinājis Rietumeiropas pensionāriem, un šajā ziņā līdz šim labāka alternatīva nav dzirdēta. Tiesa, uzkrājumu modeļu diversificēšana būtu ļoti vēlama, jo iepriekšējo desmitgažu attīstīto valstu dzīve uz parāda komplektā ar slikto demogrāfiju neizslēdz iespēju finanšu tirgiem nonākt ilgstošā depresijā.