Ielas bez sāls – varbūt tomēr iespējamas?

Dienas laikā putenis brīžiem mitējās, arī auto plūsmas mazinājās, līdz ar to sāls kaisītāji savu paveica un atkausētā žļurga no garāmbraucošo riepu apakšas šķīda uz visām pusēm, tostarp arī gājējiem. Daudzviet gājēju pāreju vietās ūdens krājās tik lielās peļķēs, ka bija jāiet ar lielu līkumu. 

Sastaptie ļaudis neslēpa niknumu pret visās šādās problēmās vainojamo Nilu – no rīta par to, ka ielas un ietves nav notīrītas, bet pēcpusdienā par to, ka tās kārtējo reizi pārsālītas tā, ka viss pludo. Tas atsauca atmiņā vēl nesen populāro saukli, ka jāsāk ar sevi, raisot jautājumu – ko tad mēs īsti gribam? Saprotams, ka sniegputeņa laiku mainīt nevaram, – ja tas "sadomā" būt tad, kad vairums steidz nokļūt uz darbu, tad tas jāpieņem kā nenovēršams fakts. Tad nu paliek lielā dilemma – samierināties, ka Latvijā mēdz būt arī sniegoti laiki, un pārvietoties lēnāk, uzmanīgāk, vai tomēr iespējami ātri ķīmiski atkausēt to "debesu dāvanu", cerot, ka noplūdīs renstelē, bet tad attiecīgi arī samierināties gan ar to, ka kādu laiku būs peļķes un apšļākšanas risks, gan arī balti plankumi uz apaviem?

Varam iztikt bez ielu kaisīšanas? Domāju, ka varam. Jo vairāk tāpēc, ka ir brīži, kad nokaisīt brauktuves nav iespējams un ir jāsamierinās ar tiem braukšanas apstākļiem, kādi ir. Problēma taču ir nevis zem kājām vai auto riteņiem, bet gan mūsu galvā.

Kāpēc ielas tiek kaisītas ar smilts/sāls maisījumu? Jo gribam, lai mūsu pārvietošanās apstākļi būtu vienlīdz labi kā ziemā, tā vasarā. Mēs esam tie, kas nespēj mainīties, pielāgoties apstākļiem, – tur tā problēma! Vai sniegs bija vainīgs pie auto sadursmēm? Nē, tie bija autovadītāji, kas atļāvās ignorēt Ceļu satiksmes noteikumu 99. pantā rakstīto, ka transportlīdzekļa vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas nepārsniedz noteiktos ierobežojumus, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, transportlīdzekļa un kravas īpatnības un stāvokli, kā arī ceļa un meteoroloģiskos apstākļus. Un viss! Te nav stāsts par tā dēvēto melno ledu – sniega bija tik daudz, ka to nevarēja nepamanīt. Tātad jābrauc bija ar tādu ātrumu, jāizvēlas tāda distance, lai, priekšā braucošajam transportlīdzeklim bremzējot, būtu iespējams izvairīties no sadursmes, kā arī jāizvēlas tāds intervāls, kas nodrošina ceļu satiksmes drošību (tā paša likuma 105. pants).

Protams, var oponēt, sakot, ka sniegs sablietējoties pārtaptu ledū, tad brauktuves kļūtu kā slidotavas. Un ko kaisām uz ledus, lai neslīd? Granti. Visparastāko abrazīvo materiālu. Vietējo, ne importēto, kā ir ar sāli.

Jā, te var piesaukt arī Rīgas pašvaldības šoziem sākto eksperimentu ar sniega izvešanu, nevis kausēšanu ar sāls palīdzību. Var jau būt, ka tas ļauj vieglāk salīdzināt izmaksas, taču ne braukšanas drošību. Jo, kā jau teicu, viss ir mūsu galvā – mūsu spējā vai nespējā pieņemt, ka tad, kad slīd, jābrauc īpaši uzmanīgi neatkarīgi no plakātiem, brīdinājumiem pa radio vai no blakussēdētāja.