Iezīmējas jaunu globālo protestu vilnis

Iespēja, ka Trudo varētu zaudēt amatu, jāpiebilst, nebūt nav neticama. Viņa valdība ir mazākuma valdība, un jautājumos par cīņu pret Covid-19 to iepriekš noslēgtas vienošanās ietvaros atbalstīja konservatīvie, kuriem ir oficiālās opozīcijas statuss, tomēr pēc partijas vadības nomaiņas pēdējie ir ja ne atklāti nostājušies protestētāju pusē, tad pārtraukuši atbalstīt Trudo valdību daudzos jautājumos. Atbalsta Kanādas premjeram mazināšanās (atsevišķas aptaujas liecina, ka ar Trudo ir neapmierināti ap divām trešdaļām vēlētāju) dēļ doma par līdera nomaiņu kļūst populāra arī Liberālās partijas politiķu vidū, daļa no kuriem turklāt neslēpj, ka neatbalsta daudzus no Covid-19 pandēmijas dēļ noteiktajiem ierobežojumiem.

Kanādas protesti arī ieguvuši starptautisku skanējumu, un pirmkārt jau ASV, kur kravas automašīnu šoferi tālbraucēji grasās organizēt savu braucienu uz Vašingtonu, bet kaimiņos notiekošais raisa asociācijas ar iekšpolitisko situāciju Savienotajās Valstīs. Pirmkārt, ASV prezidenta Džo Baidena idejiskā domubiedra Trudo atkāpšanās būs trieciens arī Baidena un demokrātu pozīcijām ASV pirms šī gada nogalē gaidāmajām starpvēlēšanām. Otrkārt, gan ASV eksprezidents Donalds Tramps, gan citi redzami republikāņi pauž atbalstu Kanādas protestētājiem, šādi, protams, iedvesmojot uz protestiem arī amerikāņu šoferus tālbraucējus. Nav izslēgta iespēja, ka savs brīvības konvojs (kā Kanādas protestētāji nodēvēja ap 70 km garo kravas auto kolonnu, kas ieradās valsts galvaspilsētā Otavā) dosies arī uz apvienotās Eiropas nosacīto galvaspilsētu Briseli. Parīzes policija vakar izplatīja brīdinājumu Francijas reģionos vērojamo protesta konvoju dalībniekiem, lai tie pat nedomā tuvoties galvaspilsētai, piedraudot ar tūkstošiem eiro lieliem naudas sodiem vai pat cietumu. 

Atsevišķi jāuzsver, ka gan Kanādas, gan arī iespējamo brīvības konvoju dalībnieki citās valstīs neprotestē pret politisko sistēmu kā tādu un neaicina neko tajā mainīt, bet gan prasa tikai konkrētu lēmumu atcelšanu vai politiķu atkāpšanos, turklāt ar nevardarbīgām metodēm. Šā iemesla dēļ viņu centīga apveltīšana ar demokrātijas ienaidnieku, politisko margināļu, u. c. līdzīgiem tituliem nešķiet īpaši loģiska. Iespējams, šādas nostājas cēloņi ir meklējami dziļāk, tajā skaitā bažās, ka aizvien pieaugoša skaita iedzīvotāju neziņa par savu nākotni (it īpaši iespēju zaudēt darbu informācijas tehnoloģiju izplatības dēļ) var padarīt brīvības konvojus par priekšvēstnesi kuplam skaitam visdažādāko protesta kustību. Cits jautājums, ka esošo protestu marginalizēšana problēmu ne tikai neatrisinās, bet to tikai padziļinās.