Dominējošā ultraliberālā ideoloģija arī bez pandēmijas vismaz pēdējās desmitgades garumā slīga aizvien dziļākā krīzē, raisot pieaugošu skaitu pretrunu. No pretrunām starp unificētas globalizācijas piekritējiem un nacionālajām valstīm līdz acīmredzamajam faktam, ka izslavētā brīvā tirgus roka reālajā dzīvē nedarbojas sociāli nozīmīgās jomās un daudzos gadījumos rada vairāk problēmu nekā ieguvumu.
Kritiskās situācijas šīs un citas tendences pašsaprotami saasinās, jo no bieži abstraktām definīcijām kļūst par konkrētu un tiešu apdraudējumu jau lielam skaitam cilvēku personiski.
Attiecīgi pieprasīta kļūst vispārējās drošības sajūta un izlēmīga savu līderu rīcība, bet tās ir lietas, kuras ultraliberālās paradigmas ietvaros nodrošināt ir grūti, ja ne neiespējami.
Uzskatāms piemērs ir to valstu, kur dominē nostāja, ka medicīna ir maksas pakalpojums, vispārējā negatavība pandēmijai, kamēr valstīs (neatkarīgi no politiskās sistēmas), kur veselības aprūpe ir daļa no visai sabiedrībai garantētajiem sociālajiem labumiem, cīņa ar pandēmiju ir daudzkārt efektīvāka. Tajā pašā laikā, ja raugās no dominējošo dogmu viedokļa, valdībām par veselības aprūpi būtu jāsatraucas tikai absolūtā minimuma robežās vai vismaz tikai tik lielā mērā, cik tas ir ekonomiski pamatoti.
Līdzīgi nostāja pastāv arī attiecībā uz veselu plejādi sociāli nozīmīgu jomu, kur valdošās ideoloģijas ietvaros līdz šim tika vairāk vai mazāk uzstājīgi prasīts, lai tās tiktu liberalizētas, pat ja ir skaidrs, ka liberalizācija (lasiet – komercializācija) pasliktinās kopējo stāvokli. Savukārt tā sabiedrības daļa, kurai pret šādu pavērsienu bija pamatoti iebildumi, ar vieglu roku tika ieskaitīta populistos, komunistos, autoritārisma piekritējos un kur tikai ne vēl.
Visa iespējamā un pat neiespējamā reducēšana līdz izdevīgumam un ekonomikai kopumā ir radījusi tādu krīžu un problēmu daudzumu, ka, ja arī ne visai, tad vairākumam sabiedrības ir skaidrs, ka dzīvot pa vecam vairāk nav iespējams, ir nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Savā ziņā situāciju, tikai jau globālā mērogā, var salīdzināt ar laika posmu neilgi pirms PSRS sabrukuma – sistēma it kā turpina funkcionēt, taču vairākums, ieskaitot arī funkcionārus, gaida tās sabrukumu vai vismaz cer uz to.
Vienlaikus izmaiņas var izrādīties gan kontrolētas, pakāpeniski likvidējot dažādas radikālas pārmērības un atsakoties no ideoloģiskām galējībām, gan nekontrolējamas.
Globālā ekonomiskā krīze šobrīd atrodas tikai pašā sākuma stadijā, joprojām nav skaidrības arī par to, kā attīstīsies situācija ar Covid-19, tas viss kopā rada sprādzienbīstamu sajaukumu. Un rezultātā ir grūti pateikt, kā pašreiz ir vairāk – perspektīvu vai risku.
Krējums Saldais
Dostojevskis