Politiķi arī necentās izteikties par topošo stratēģiju, aprobežojoties ar paziņojumiem, ka viss notiek un rit uz priekšu. Realitāte tikmēr varētu būt mazāk optimistiska. Pirmkārt un neatkarīgi no tā, kas ir rakstīts oficiālajos dokumentos, NATO ir organizācija, kurā dominē ASV un kura nav iedomājama bez ASV. Attiecīgi arī ASV stratēģiskās prioritātes būs stūrakmens, uz kura balstīsies alianses jaunie plāni. ASV tikmēr ir izveidojusies iekšpolitiska vienprātība, ka to galvenais ģeopolitiskais pretinieks ilgtermiņā ir Ķīna. Atšķirībā no Maskavas, kura ir pasludinājusi, ka dzīvos pati pēc saviem noteikumiem un pretendē uz savu ietekmes zonu, Pekina reāli apdraud ASV (un plašākā nozīmē Rietumu) līderību tādās jomās kā ekonomika, informācijas tehnoloģijas u. c., pretendējot uz globālo dividenžu pārdalīšanu. Turklāt Rietumu jaunākā partnera vai līdzīgs statuss Pekinu neapmierina – tikai vienādas iespējas un stratēģijas, kas ļautu Ķīnai sasniegt globālo līderību, turpināšana.
ASV tikmēr trūkst resursu cīņai divās frontēs, tādēļ priekšroka viennozīmīgi ir atdota Indoķīnas (Āzijas un Klusā okeāna, mums pierastākā terminoloģijā) reģionam jeb Ķīnas ierobežošanai. Ziemeļatlantijas alianses vērtība Vašingtonas stratēģu acīs ir samazinājusies, tostarp arī tādēļ, ka vairākums NATO Eiropas dalībvalstu necik nespēj (bet daļa arī īpaši nevēlas) palīdzēt ASV to galvenajā ģeopolitiskajā konfrontācijā. Savukārt, kas attiecas uz NATO, un jo īpaši alianses Austrumeiropas valstīm, galveno – Krievijas ierobežošanas – virzienu, ASV politiskajā vadībā nav vienprātības par šo jautājumu. Varianti svārstās no "noteikt iepriekš neredzētas sankcijas" līdz pat versijai par pamiera noslēgšanu. Pēdējais gan nav reāls scenārijs, jo iespējams, tikai sniedzot Krievijai rakstiskas garantijas, ka NATO vairāk nepaplašināsies austrumu virzienā jeb de facto – atzīstot, ka Rietumi atsakās no uzvaras aukstajā karā.
Atbildi uz jautājumu, kā apvienot iepriekšminēto un citus nozīmīgus faktorus (piemēram, NATO Eiropas dalībvalstu ievērojami atšķirīgās nacionālās un drošības intereses), tad arī vajadzēs sniegt jaunajai NATO stratēģijai. Atliek vienīgi cerēt, ka tās ietvaros ne tikai izdosies savienot atklāti grūti savienojamas lietas, bet vārdos teiktais un uz papīra rakstītais pēc tam arī tiks īstenots dzīvē.