Rosinātie labojumi sastāv tikai no dažiem vārdiem – gadījumos, kad starptautisko likumu nomas, Krievijas parakstītie starptautiskie līgumi, starptautisko tiesu lēmumi vai vēl kas cits neatbilst nacionālajiem likumiem, pēdējie ir prioritāti attiecībā pret starptautisko likumdošanu. Kas atbilst vai neatbilst Krievijas likumiem, uzticēts vērtēt šīs valsts Konstitucionālajai tiesai.
Likumu labojumi izriet no šā gada vidū referendumā apstiprinātajām izmaiņām Krievijas Konstitūcijā, kur viens no punktiem paredzēja pamatlikumā noteikt nacionālo likumu prioritāti pār starptautiskajām tiesību normām. Lai arī attiecībā uz referenduma norisi bija daudz jautājumu, sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka izmaiņām ir plašs atbalsts Krievijas sabiedrībā.
Praksē tas nozīmē, ka, līdzko minētās likumu izmaiņas stāsies spēkā,
Krievija ne tikai de facto, bet arī de iure varēs ignorēt starptautisko likumdošanu, starptautisko tiesu lēmumus u. c. Savukārt mēģinājumi panākt no Maskavas tai neizdevīgu normu ievērošanu nekavējoties tiks traktēti kā uzbrukums valsts suverenitātei, vēršanās pret Krievijas tautas gribu vai vēl kā citādi.
Ne velti referendums par grozījumiem valsts pamatlikumā, kur kopš 1993. gada bija iekļauts punkts par starptautisko likumu un līgumu prioritāti, Maskavā tika uzskatīts par soli ceļā uz pilnīgu valstiskās suverenitātes atjaunošanu.
Krievija šajā ziņā arī nav unikāla. Nacionālās likuma normas par prioritārām tiek uzskatītas ASV, kuras turklāt sistemātiski attiecina savu nacionālo likumdošanu arī uz ārvalstīm, kā arī Lielbritānijā. (Britu situācija pamatlikuma neesamības dēļ gan ir nedaudz atšķirīga, tomēr lietas būtība no tā īpaši nemainās.) Vēl vesela plejāde valstu, visbiežāk tālu no demokrātijas stāvošu, starptautiskos likumus ievēro tikai tik, cik tas tām ir izdevīgi, un šim sarakstam aizvien biežāk sāk pievienoties arī demokrātijas.
Krievijas lēmuma pamatā ir ģeopolitiskās ambīcijas un vilšanās Rietumu vērtībās, savukārt vairākumā citu gadījumu par starptautiskajiem likumiem vai tiesībām tiek aizmirsts vienkārši tāpēc, ka tas ir kļuvis iespējams. Ļoti ticams, ka 2020. gads ieies vēsturē kā gads, kad nozīmīgumu neatgriezeniski zaudēja pēc Otrā pasaules kara izveidotās starptautiskās organizācijas, un arī kā gads, kad neatgriezeniski beidza pastāvēt iepriekšējā pasaules kārtība.
Kas stāsies šīs kārtības vietā, gan vēl nav skaidrs, jo ar jaunu spēles noteikumu apstiprināšanu pagaidām nesokas, tomēr kā lielāki, tā mazāki spēlētāji steidzas izmantot nenoteiktību savu pozīciju stiprināšanai un vēlmju noformulēšanai. Attiecīgi nav šaubu, ka juridisko suverenitāšu parāde tikai turpinās uzņemt apgriezienus.