Jāatzīstas, man nebija ne jausmas, ka akmeņu krāvums spēj gremdēt veselus novadus. Taču runa nav ne par draudzes viedokli, ne konkrēto "velnu". Runa ir par mūsu nācijas kopējo domāšanas veidu un attieksmi pret apkārtējo pasauli. Proti, šis komiskais notikums nemaz nav tik komisks, ja rūpīgāk pavērojam ikdienas procesus Latvijā.
Nepaiet ne diena, kad lielāka vai mazāka sabiedrības grupa par kaut ko nesūdzētos, kādu nekritizētu.
Turklāt esmu ievērojis diezgan stabilu likumsakarību – sūdzas, kritizē, visu un visus lamā nevis patiešām dzīves pabērni vai tie, kuri izmisīgi cīnās par ikdienas izdzīvošanu.
Profesionālo sūdzībnieku un kritiķu rindās lielākoties ir tādi, kuri pārsvarā pieraduši tikai pieprasīt un saņemt, bet ne dot un vēl jo mazāk – kaut ko darīt ne tikai savam personiskajam labumam, bet arī valstij un līdzcilvēkiem.
Šaubos, vai "velns" ir vainīgs pie tā, ka valsts budžetam gar degunu ik gadu aiziet miljoniem nodokļu naudas, ka daudzi pārkāpj satiksmes noteikumus, ka mums ir brūkoši autoceļi, niecīgas pensijas, traģiska veselības aprūpes sistēma. Aiz visām šīm problēmām stāv kāds konkrēts cilvēks vai cilvēku grupa, nevis akmeņu krāvums vai arī iekšējs vai ārējs ienaidnieks.
Ja cilvēka ikdienas lielāko daļu aizņem viedtelefona "glāstīšana" un "asu" komentāru rakstīšana par visu un jebko internetā, nevis pašizglītošanās, aktīva strādāšana un laika pavadīšana ar bērniem un tuviniekiem, tad nav jābrīnās, ka dzīve ir neizdevusies, cilvēki ir nīgri un ar visu neapmierināti, vaino visā nevis paši sevi, bet gan valdību, biznesa veiksminiekus vai to pašu mistisko "velnu".
Nu, Guntaram Gūtei,
Mariss