No vienas puses, ir apsveicama gan ekonomikas ministra sarosīšanās, solot, ka līdz gada beigām Ekonomikas ministrija (EM) nākšot klajā ar savu piedāvājumu pārtikas preču maksimālā cenu uzcenojuma līmeņa noteikšanai, gan arī tas, ka šis jautājums, kas lielākajā mērā ir aktuāls tieši vidējai un arī mazāk turīgajai sabiedrības daļai, pēkšņi ir ieguvis tādu nozīmi, ka par to pat esot notikušas plašas diskusijas valdību veidojošo partiju sadarbības sanāksmē.
Grūti gan iedomāties, ko tieši varētu izdomāt EM speciālisti un cik kvalitatīvi plānotie pasākumi būs, lai beigās efekta vietā mēs nesaņemtu kārtējo defektu.
Turklāt mazliet bažīgu dara arī politiķu primārā koncentrēšanās tikai uz pārtikas precēm, kaut kā aizmirstot par teju dārgākajiem medikamentiem, degvielu un vēl virkni preču gan Baltijā, gan Eiropas kontekstā.
Faktors, kas rada šaubas par pārtikas cenu ierobežošanas plāna izstrādātāju patiesajiem mērķiem, proti, vai tas patiesībā nav mērķis uzlabot savu krietni paplukušo reputāciju sabiedrības acīs, nenoliedzami ir gan atteikums samazināt PVN viesmīlības biznesam, gan salīdzinoši ilgā stīvēšanās par to, vai saglabāt vai nesaglabāt samazināto PVN Latvijai raksturīgajiem svaigajiem augļiem un dārzeņiem. Beigu beigās atcerēsimies, ka visam pa vidu vēl bija aicinājumi samazināto PVN piemērot arī gaļas produktiem, taču tie tā arī palika nesadzirdēti "politiskajā olimpā".
Līdz ar to jāsaka tieši – pārtikas (un ne tikai) preču dārdzība ir bijusi aktuāla ne tikai vienu un pat ne tikai piecus gadus, bet krietni ilgāk, taču tā pa īstam ne politiķi, ne ierēdņi nav izrādījuši ne mazāko vēlmi kardināli rīkoties.
Kas ir noticis tieši šobrīd, ka politiķi tik pēkšņi šai tēmai pievērsušies un jau līdz gada beigām teju plāno uzlikt iemauktus mazumtirgotājiem, nav izprotams, ja nu vienīgi – nākamgad gaidāmās pašvaldību vēlēšanas un pašreizējās koalīcijas ne īpaši labā reputācija sabiedrības acīs. Beigu beigās – paskatīsimies, ko tieši gada beigās ministrs piedāvās.