Koalīcijai trīs dienas, lai savāktos

No laipnībām, ar kurām emociju karstumā demonstratīvāk vai slēptāk apmainījās politiķi un viņu kampaņās iesaistītie, bija redzama vispārēja koalīcijas un opozīcijas sajūsma par Jaunās konservatīvās partijas (JKP) neveiksmi, par spīti ambīcijām valdības līmenī, nespējot panākt pat sava pirmā numura – respektablā politologa Anda Kudora – ievēlēšanu. Vai tas nozīmē, ka zudīs apetīte JKP pieteiktajam saimnieciskās ietekmes pārdales karam visās frontēs? Diez vai, bet argumentus stopkrāna noraušanai gan koalīcijā, gan ārpus tās tas dos, jo

JKP autoritāte ir izrādījusies zemāka par tās pašapziņu, grozi, kā gribi. 

Attīstībai/Par! (A/P) gan par nesamērīgu 150 tūkstošu eiro budžeta cenu, ar kuru varēja sacensties vien Saskaņas priekšvēlēšanu kase, panāca sava ilglaicīgā "štata politologa" Ivara Ijaba ievēlēšanu, bet šai veiksmei ir arī augsta politiskā cena. A/P ambīcijas uz ietekmi valsts procesos ir nesalīdzināmi lielākas par viena politologa ievēlēšanu Eiroparlamentā. Tas, ka daži A/P ļaudis nespēja novaldīt rūgtumu par Jaunās Vienotības (JV) veiksmi, parādīdami to, kas gruzd zemdedzē, protams, attiecības koalīcijā neatvieglos. 

Jau trešdien koalīcijai jābūt vienotai Valsts prezidenta vēlēšanās, lai Saeimā nodrošinātu sava kopīgā kandidāta Egila Levita ievēlēšanu. Lai gan emocijas un ambīcijas pa trim dienām nebūs norimušas, visticamāk, darbosies veselais saprāts un koalīcijas partneri, kas EP vēlēšanās nav spējuši pašapliecināties kā ietekmīgi spēlētāji, turēs doto vārdu un paliks uzvarētāju jeb prezidentu ievēlējušo nometnē. KPV LV, kas prezidenta vēlēšanās daļēji atbalstīs savas frakcijas deputātu Didzi Šmitu, pēc neveiksmes EP vēlēšanās, visticamāk, ir nu jau oficiāli kļuvusi par upuri pārējo partiju barības ķēdē.

Premjera Krišjāņa Kariņa partijai JV vispār izveidojusies "kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp" situācija. No vienas puses, gribas teikt, ka EP vēlēšanu rezultāts ar diviem mandātiem situācijā, kad latvisko partiju bloks kļuvis vairāk sadrumstalots un "zog" cits citam vēlētājus, ir liela uzvara, no otras puses, cik nopietni ir apgalvot, ka 33 procenti piedalījušos ir reprezentatīvs pilsoņu īpatsvars valdības darba vērtēšanai. Tā var riskēt nonākt līdz atziņai, ka zemā līdzdalība, par spīti masīvajai kampaņai un "tagad vai nekad" sajūtas tiražēšanai, tomēr kopumā ir apliecinājums, ka balsot aizgājusi vien partiju aktīvākā elektorāta daļa, bet pārējie demonstrējuši neapmierinātību vai vienaldzību.