"Speciālā operācija" (atšķirībā no militārās operācijas šāds termins nozīmē, ka karadarbībā tiek iesaistīta ne tikai armija, bet arī citas struktūras, ieskaitot civilās) sākās uzreiz pēc Krievijas prezidenta paziņojuma. Aviācijas uzlidojumiem un raķešu apšaudēm tika pakļauts liels skaits Ukrainas armijas objektu visā valsts teritorijā, Krievijas armijas daļas šķērsoja Ukrainas robežu, bet vēl nedaudz vēlāk uzbrukumu Ukrainas kontrolētajai Donbasa daļai sāka Krievijas plaši atbalstītās separātistu armijas. Tāpat tiek īstenotas desanta operācijas. Ņemot vērā, ka iebrukums risinās ļoti strauji, par Ukrainā notiekošo pienāk ļoti pretrunīga informācija, tomēr tiešsaistes militāro karšu servisos redzamā kopaina liecina, ka tiek sistēmiski sagrauta Ukrainas militārā infrastruktūra, bet Krievijas bruņotie spēki tikpat sistēmiski ieņem teritorijas uzreiz vairākos virzienos, gan pagaidām cenšoties izvairīties no tiešiem iebrukumiem lielākajās pilsētās un aprobežojoties ar to aplenkšanu.
Lai cik varonīgu pretestību arī neizrādītu Ukrainas bruņotie spēki, ir skaidrs, ka tie labākajā gadījumā ir spējīgi piebremzēt, bet ne apturēt Krievijas iebrukumu. Abu valstu armiju iespējas ir pārāk nevienādas, bet rietumvalstis Kijevai ir gatavas palīdzēt tikai ar ieroču un bruņojuma piegādēm, kas šo faktu būtiski nemaina. Arī lielāko iespējamo sankciju noteikšana Maskavai Krievijas plānus ietekmēt vairāk nespēj – Maskava sankcijām ir lielā mērā gatava un uztver tās tikai kā cenu, kuru nāksies samaksāt par Ukrainu.
Jau cits jautājums, ka militārajā ziņā Krievija, protams, var ieņemt ievērojamu daļu Ukrainas, taču diezin vai ir spējīga ieņemtās teritorijas kontrolēt. Tam nāktos tērēt pārāk lielus ekonomiskos un cilvēkresursus, kas ir vitāli nepieciešami pašai Krievijai, un attiecīgi var pieļaut, ka Maskavas plāni paredz tai lojālas un demilitarizētas bufervalsts izveidi Ukrainas teritorijās starp tās rietumiem un Krieviju. Tiesa, tas ir tikai pieļāvums, jo notikumu attīstība Ukrainā pēdējos mēnešos uzskatāmi liecina, ka Maskavas taktiskās darbības ir grūti prognozējamas.
Savukārt, kas attiecas uz stratēģiskajiem mērķiem, tie ir palikuši nemainīgi – Maskavas ietekmes zonas izveide lielākajā daļā bijušās impērijas un tās oficiāla starptautiska atzīšana vai vismaz – atzīšana de facto. Attiecīgi ir arī skaidrs, ka tikai ar Ukrainu Maskavas ekspansija neaprobežosies, un var tikai minēt, cik tālu sniedzas Krievijas plāni. Rezultātā jautājums par vienotu pretdarbību šai ekspansijai ir aktuālāks nekā jebkad iepriekš.