Kuru gan interesē miers?

Protams, nebūsim tik naivi, lai domātu, ka konfliktu raisītāji tajā ieklausīsies un pēkšņi kļūs labestīgi, miermīlīgi. Cilvēku dabā ir dzirdēt tikai to, ko grib sadzirdēt, ieklausīties, respektēt tikai to, kam piekrīt. Tomēr kārtējais mudinājums uz mieru liek aizdomāties vēl par kādu cilvēku iedabas īpatnību, kas visspilgtāk izpaužas politikā, – tieksmi uz cīņu par varu, noteikšanu, ietekmi, resursiem. Un ļoti daudzos gadījumos tam tiek izmantoti tādi līdzekļi, kas ne tikai neattaisno mērķus, bet arī raisa šaubas, vai to izmantotāji maz apzinās, ka paši nav mūžīgi, nemaz nerunājot par to, ka arī citu cilvēku dzīvībai un vajadzībām ir vērtība.

Protams, to varam attiecināt uz Romas pāvesta pieminētajiem konfliktiem Izraēlā un palestīniešu teritorijās, Sīrijā, Libānā, Jemenā, Irākā, Venecuēlā, Ukrainā, kā arī vairākās Āfrikas valstīs. Bet tikpat labi tas redzams ASV kā pasaules policista īstenotajā sankciju politikā, Krievijas prezidenta izteicienos par pasaulē ātrākajām un graujošākajām raķetēm vai kaut vai tepat lokālajā līmenī – briestošajā priekšvēlēšanu karā par vietām Rīgas pašvaldībā, kur sagaidāms, ka plaši tiks likti lietā gan apmelojumi, gan konkurentu nomelnošana tā vietā, lai piedāvātu labākus risinājumus aktualizētajām problēmām. Proti, daudzi pēc panākumiem rausies, solot ne tik daudz ko celt, kā sagraut to, kas jau ir, vispirms to par nekam nederīgu novērtējot.

Starp citu, vai ievērojāt to veiklo manipulāciju, ka skandāls par briestošo Saeimas atlaišanas procesu tika nomākts ar faktiski mākslīgi radītu (jo pērnvasar tam bija vairāk iemeslu nekā tagad) skandālu par daudz ātrāk realizējamo Rīgas domes atlaišanu? Kuru gan tagad vairs interesē mediķu algas, parakstu vākšana par Saeimas atlaišanas referendumu vai Saeimas vairākuma partiju neizpildītie solījumi, ja politikas dienaskārtībā ir intriga ap Rīgas domi – izdosies vai neizdosies to atlaist un, ja izdosies, tad kad un uz cik ilgu laiku vēlēs nākamos.

Redzams, ka valstī valdošie politiķi vienā brīdī saprata, ka ne ar kādiem mudinājumiem uz mieru neko nepanāks, tāpēc izvēlējās to ceļu, ka vienu skandālu nomāc ar otru, un tas, kā redzams, izdodas.

Un mēs, sabiedrība, turpinādami sapņot par mieru starp cilvēkiem, saticību, labu prātu, arī tajos konfliktos, gluži nemanot, iesaistāmies...