Tas, ka šāds bīstams objekts varējis netraucēti nolidot pamatīgu attālumu Latvijas gaisa telpā, rada diezgan likumsakarīgu sabiedrības satraukumu un jautājumus par mūsu visu drošību. Un vienlaikus ir arī saprotams, ka militārā joma, īpaši pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, ir tas lauks, kurā ir un arī jābūt gana lielai un pamatotai slepenībai, tostarp par to, kā tieši konkrētais bīstamais drons "bez ļauniem nodomiem" tika konstatēts, kā militārās jomas speciālisti tam sekoja, kāda konkrēta rīcība tika īstenota, tostarp kā notika saziņa arī NATO partneriem, un tā tālāk. Tāpēc domājams, ka nekāda plašāka detalizēta informācija arī netiks atklāta tieši stratēģisku iemeslu dēļ.
Tomēr problēma jau kārtējo reizi ir citā faktorā – politiķu katastrofāli absurdajā komunikācijas stilā ar sabiedrību, kas turklāt pirmšķietami notika ar krietnu nokavēšanos.
Ņemot vērā, ka šis nopietnais incidents notika sestdien, 7. septembrī, faktiski teju divas dienas šis notikums un tā interpretācijas tika palaistas brīvā pašplūsmā, kad informācija cirkulēja visdažādākajās interpretācijās. Tajā pašā laikā aizsardzības resora atbildīgajiem tomēr bija tās pašas divas dienas laika patiešām kvalitatīvi sagatavoties preses konferencei, kas vakar notika divos pēcpusdienā. Taču tā vietā nācās pieredzēt, ka nedz aizsardzības ministrs Andris Sprūds, nedz arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš nav kvalitatīvi sagatavojušies sarunai ar medijiem, vēl jo mazāk – atbildēt uz visdažādākajiem jautājumiem, kas likumsakarīgi izskanēja preses konferences laikā.
Rezultāts ir gana loģisks – pēc preses konferences, kurā aizsardzības ministram būtu bijis jārada sabiedrībai pilnīga pārliecība, ka «labdabīgā» drona dreifēšana pār Latviju un tā nogāšanās patiešām tika pilnībā kontrolēta ar absolūtu gatavību jebkurā brīdī zibenīgi rīkoties, lai neciestu Latvijas iedzīvotāji, palika tieši pretēja sajūta – samudžinātie, neskaidrie izteikumi un arī teju tādas pašas atbildes uz žurnālistu jautājumiem rada vielu bažīgām pārdomām – kā būtu, ja būtu. Diemžēl jāatzīst – ar ministru komunikāciju mums tiešām ir problēmas.