Tas, kā progresivitāte ietekmēs katra nodokļa maksātāja finansiālo situāciju, būs precīzi nosakāms tikai nākamajā gadā. Taču jau tagad – priekšvēlēšanu gaisotnē – netrūkst progresivitātes slavētāju un kritiķu. Jāteic gan, ka ikvienam – kā slavētājam, tā kritiķim – derētu atcerēties, ka ideja par to, ka nodokļu sistēmā jāievieš progresivitāte, nav finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas izlolota. Par šo ideju tika runāts jau tad, kad Finanšu ministriju vadīja Vienotība, nevis ZZS. Taču nenoliedzami trīs atšķirīgās IIN likmes tika ieviestas tikai līdz ar vērienīgo nodokļu reformu.
Visai radikālu viedokli – "jāatceļ ienākuma nodokļa likmes progresivitāte" – savās Rekomendācijās partiju programmām 2018-2022 paudusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Tās prezidents Aigars Rostovskis jau iepriekš Dienai sacīja: "Zemākā ienākumu summa, no kuras sākas progresivitāte un tiek piemērots augstāks ienākumu nodoklis, ir ļoti niecīga. Te nevar runāt par to, ka tiek īstenots princips "paņemt no turīgajiem, lai atdotu trūcīgajiem". Tiek īstenots princips – "pelnīt kaut mazliet vairāk par minimālo algu nav izdevīgi"".
Protams, par to, cik lieli ienākumi apliecina turīgumu, var diskutēt bezgalīgi un nenonākt pie vienota viedokļa. Taču kopumā uz IIN progresivitāti ir vērts paraudzīties plašāk.
Nepilnos 30 neatkarības gados mūsu sabiedrība ir gandrīz atbrīvojusies no tā, ko Baltijā mēdz dēvēt par padomju laika mentalitātes slogu, respektīvi, no cilvēku domāšanas kategorijās "manas problēmas ir jārisina valstij un līdzcilvēkiem".
Toties visai izplatīta ir domāšana XX gadsimta 90. gadu stilā "es par savu labklājību protu parūpēties saviem spēkiem, bet man neviens nedrīkst traucēt – ne citi cilvēki, ne valsts".
Tagad, XXI gadsimtā, tiešām ir vērts stiprināt sociālo atbildību – gan finansiāli, gan psiholoģiski. Taču LTRK viedoklim var piekrist tādā aspektā, ka ir tuvredzīgi iedragāt sociālekonomiski aktīvās sabiedrības daļas motivāciju strādāt un maksāt nodokļus mūsu valstī. Te nav runa par konkrētu paaudzi, jo to iedzīvotāju, kuri strādā un maksā nodokļus Latvijā, vidū ir gan 20, gan 40, gan 80 gadu veci cilvēki. Un viņus valsts nedrīkstētu pazaudēt.