Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs (nedaudz citādi pārfrāzējot viņa domu) sniedza publiskā servisa veselības problēmu diagnozi – valsts pārvaldes lēmumus, to trūkumus vai rīcību neprotot pareizi sabiedrībai komunicēt sabiedrisko attiecību speciālisti.
"Mums pēdējā laikā atkal kaut kas ir nogājis greizi ministrijās ar sabiedrības informēšanu un komunikāciju. Mums ir milzīgi komunikācijas departamenti, nodaļas, un tad mums iet vaļā – mēs sludinām preses konferences, mēs paziņojām par rudzu maizes popularizēšanas programmu, kas varbūt tiešām nav tā sliktākā, bet izskaidrot to nespējam nekādā veidā. Tad mums ir situācijas ik pa brītiņam veselības jomā. Varbūt arī, patiesību sakot, ja sākam runāt par valsts pārvaldes samazināšanu, jāpaskatās, cik daudz mums ir sabiedrisko attiecību speciālistu, kuri dažreiz nespēj dot labus padomus saviem politiskajiem un administratīvajiem vadītājiem," pauda prezidents.
Te nu man jāsaka – varu piekrist prezidentam, ka valsts pārvaldes darbinieku skaits ir samazināms, un gan jau ir iespēja samazināt arī komunikatoru skaitu (uz profesionāli vājāko rēķina), tas būtu labs veids, kā mazināt budžeta slogu.
Tomēr nevaru piekrist prezidentam, ka tieši komunikācijas speciālisti ir tas lakmusa papīrs, kas ir izšķirošs – izprot vai neizprot sabiedrība, ko pielemj vai nepielemj politiķi, valsts amatpersonas vai ierēdņi. Tā nu gluži tomēr nav. Un prezidents kā gana aktīvs sociālo saziņas platformu lietotājs par to var pārliecināties pats, piemēram, platformā X atrodot fragmentu no otrdienas valdības sēdes, kurā notika vārdu apmaiņa starp satiksmes ministru Kasparu Briškenu un Ministru prezidenti Eviku Siliņu saistībā ar Satiksmes ministrijas pārziņā esošo darbu izpildes kavēšanos (sēdes ieraksts pieejams arī valdības mājaslapā). Ja dažu minūšu un dažu teikumu intervālā ministrs var nonākt pretrunā pats ar sevi, secinājums ir tikai viens – tam, ka sabiedrība nesaprot politiķus un ierēdņus, nav nekāda sakara ar komunikatoru spēju vai mazspēju, jo pavisam vienkārši – nav iespējams izskaidrot to, kam nav nekāda konstruktīva satura. Proti, iesaiņojot štruntu spožā, glītā papīriņā, tik un tā štrunts ir un paliks štrunts. Un te runa nav tikai par Briškenu, tā ir kolektīva kaite – kam izteiktāka, kam ne tik ļoti.