Global Times, jāatgādina, ir Ķīnas Komunistiskās partijas izdevums, veltīts starptautiskajai politikai, un, lai arī oficiāli skaitās, ka tajā tiek publicēti galvenokārt ekspertu viedokļi, no valdošās partijas nostājas šie viedokļi neatšķiras. Attiecīgi, ja šāds izdevums citē ekspertus, kuri vēsta par "sava veida casus belli", ASV un Ķīnas attiecību iespējamo "nogāšanos no klints" un Pekinas gatavību "noņemt pārklājus no lielgabaliem", tad, visticamāk, ļoti līdzīga vai tāda pati ir arī Ķīnas augstākās vadības nostāja. Pekina, kura uzskata Taivānu par neatņemamu savu sastāvdaļu tā sauktās vienas Ķīnas politikas ietvaros, pieprasa, lai ASV atteiktos no nesen publiskotajiem jaunu ieroču piegāžu Taivānai plāniem, bet Pelosi iespējamā vizīte salā Ķīnā raisa sašutumu tādēļ, ka to pat formāli netiek mēģināts saskaņot ar Pekinu.
Vienlaikus tās gan ir tikai nianses, jo galvenais abu lielvalstu iespaidīgus mērogus sasniegušo diplomātisko domstarpību cēlonis, protams, ir atšķirīgā reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. Kamēr ASV pieprasa Ķīnai atteikties no Krievijas atbalstīšanas, pretējā gadījumā draudot ar sankcijām, Pekina uzskata Vašingtonu par vainīgu iebrukumu izprovocēšanā un sola padziļināt sadarbību ar Maskavu. Kopā ar kuru aktīvi veido jaunu, daudzpolāru pasaules kārtību, kurā ASV un Rietumiem ir atvēlēta ne vairāk kā tikai viena no t. s. spēka centriem loma.
Cits jautājums, ka komunistiskā Ķīna, neraugoties uz tās kareivīgo retoriku, pēc Korejas kara pieredzes, kuru grūti nosaukt par veiksmīgu, vienmēr ir vairījusies no bruņota spēka plašākas pielietošanas. Militārais faktors nekad nav bijis Pekinas stiprā puse, lai cik iespaidīgi arī neizskatītos tās bruņotie spēki, un šā iemesla dēļ priekšroka tiek dota citām, nemilitārām metodēm. Tajā pašā laikā pastāv arī kritiskās robežas, kuru pārkāpšana Ķīnai ir absolūti nepieņemama, tajā skaitā tās kā lielvaras prestiža dēļ, un Taivāna nešaubīgi ir galvenā no šādām robežām.
Ne mazāk svarīgas ir arī Ķīnas globālās ambīcijas, kuru loģika konkrētajā ģeopolitiskajā situācijā prasa no Pekinas aktīvu rīcību, nevis tikai kareivīgus izteikumus. Rezultātā iespēja, ka Rietumos netiek novērtēta Ķīnas gatavība riskantiem soļiem, kļūst aizvien ticamāka, bet militāra konflikta draudi – aizvien reālāki.