Abu prezidentu sarunas, kas notika nevis klātienē, bet gan tiešsaistes režīmā, arī ievadīja vērienīgas informatīvās kampaņas, ASV un to sabiedroto plašsaziņas līdzekļiem vēstot par Krievijas gatavošanos iebrukumam Ukrainā, kā arī tēlaini aprakstot "visu sankciju māti", kas šādā gadījumā tiks noteikta pret Maskavu. Krievija atbildēja ar savām sarkanajām līnijām – paziņojumu par Ziemeļatlantijas alianses iespējamās tālākās paplašināšanās austrumu virzienā (Ukrainas pievienošanās NATO) kategorisku nepieņemamību un prasību sniegt tai rakstiskas garantijas, ka šāda paplašināšanās netiks īstenota.
Neraugoties uz apkārt valdošo ažiotāžu, pašas sarunas, kā liecina oficiālie paziņojumi, risinājās salīdzinoši labvēlīgā gaisotnē, un abas puses par to iznākumu palika samērā gandarītas. Lai arī netikta panāktas gandrīz nekādas konkrētas vienošanās, oponentiem, visticamāk, skaidri noformulētas kā abu lielvalstu bažas, tā sarkanās līnijas, nodrošinot priekšnoteikumus sarunu turpināšanai nākotnē. Raugoties no Krievijas skatpunkta, par zināmu ieguvumu var uzskatīt paziņojumu, ka drīzā nākotnē varētu tikt izveidota darba grupa Krievijas bažu par tās stratēģisko drošību (NATO paplašināšanos) apspriešanai (kurā bez Vašingtonas un Maskavas ietilptu arī Eiropas vadošās alianses dalībvalstis), bet no ASV skatpunkta – faktu, ka tās patlaban ritošā samita par demokrātiju priekšvakarā ir spējušas apliecināt kolektīvo Rietumu pārliecinoši vadošās valsts lomu.
ASV prezidenta Džo Baidena gadījumā ne mazāk svarīgs ir arī iekšpolitiskais faktors. Jautājums, kādām jābūt ASV attiecībām ar Krieviju, ir nozīmīgs elements gan politiskajā cīņā starp republikāņiem un demokrātiem, gan cīņā starp dažādām demokrātu frakcijām, un Baidena komandai vismaz pagaidām ir izdevies gūt virsroku. Ļoti zīmīgi, ka vēl pirms Baidena un Putina sarunu sākuma ASV prezidenta administrācijai izdevās pārliecināt Kongresu svītrot no valsts aizsardzības budžeta visas nozīmīgākās pret Krieviju paredzētās sankcijas – pret gāzes vadu Ziemeļu straume 2, Krievijas valsts parādu u. c. (ASV likumu specifikas dēļ iekļaušanas aizsardzības budžetā gadījumā no šo sankciju noteikšanas nebūtu iespējams izvairīties.) Par šo faktu gan tika paziņots jau pēc sarunu noslēguma, tomēr ir skaidrs, ka reāli tas notika krietni pirms sarunu dienas, arī tīri birokrātisku iemeslu dēļ.
Būtībā tas nozīmē, ka ASV iekšpolitiskajās cīņās virsroku gūst reālistiski un pragmatiski priekšstati par attiecībām ar Krieviju. Tas arī saprotams, jo draudu un sankciju politika noved galvenokārt pie pretēja efekta, tajā skaitā pie Krievijas un Ķīnas tuvināšanās, ko ASV par katru cenu cer novērst. Slikti tomēr ir tas, ka lielvaru reālpolitika bieži tiek īstenota uz mazāku spēlētāju rēķina un nerēķinoties ar to interesēm.