Realitāte turpretī ir tāda, ka šā gada trešajā ceturksnī Mājokļu pieejamības indekss Rīgā, tāpat kā Tallinā un Viļņā, ir strauji krities. Te jāpaskaidro, ka šis indekss, ko veido Swedbank, raksturo vidusslāņa mājsaimniecības iespējas ar hipotekārā kredīta palīdzību iegādāties 55 kvadrātmetrus lielu dzīvokli.
Centrālā statistikas pārvalde vēsta, ka šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar trešo ceturksni pērn, Latvijā mājokļu cenas pieaugušas par 13,7%.Vidējā bruto alga minētajā periodā augusi tikai par 6,3%. Statistikas dati gan arī rāda, ka mājsaimniecību ienākumi pērn, salīdzinot ar 2020. gadu, palielinājušies par 7,6%, taču, saņemto sociālo transfertu (pensiju, pabalstu un citu tamlīdzīgu maksājumu), summas augušas straujāk nekā algas.
Respektīvi, daļai mūsu sabiedrības ienākumi tiešām aug, tomēr nav pamata uzskatīt, ka daudziem iedzīvotājiem pavērušās plašākas iespējas iegādāties mājokli. Turklāt, lai gan ir vērojama aktivitāte daudzdzīvokļu ēku būvniecībā, jaunu mājokļu piedāvājums joprojām ir šaurs un nereti ļoti specifisks.
Ņemot vērā daudzu cilvēku, it īpaši jauniešu, augsto mobilitāti un nevēlēšanos uz gadu desmitiem iesakņoties vienā dzīvesvietā un vienā birojā, valdības iecere veicināt "īres mājokļu būvniecību" ir vērtējama kā atbilstoša pašreizējai situācijai. Tāpat arī, tā kā daudzdzīvokļu ēku būvniecība koncentrējas Rīgā un Pierīgā, valdības solījums palielināt mājokļu pieejamību tieši reģionos atzīstams par svarīgu un nepieciešamu.
Tomēr jautājums ir par valdības solījumu realizāciju. Patlaban Rīgā dzīvokļu īres maksu amplitūda ir ļoti plaša, un to ietekmē gan mājokļa platība un ērtības, gan ēkas kvalitāte un atrašanās vieta, gan arī tas, cik ļoti izīrētājs vēlas atrast īrniekus, tomēr vidēji jārēķinās ar īres maksu no 200 līdz 1000 eiro. Pat ja īres mājokļi tiks uzbūvēti, nav zināms, vai īres cenas būs pietiekami demokrātiskas, lai mājokļi būtu pieejami zemāk atalgotajai sabiedrības daļai un vidusslānim.
Vēl neskaidrāk ir ar to, kā praktiski izdosies palielināt mājokļu pieejamību reģionos. Mūsu valstī jau daudzus gadus visai izteikta tendence ir tā, ka tur, kur ir samērā viegli atrast darbu, trūkst mājokļu, savukārt tur, kur pieejami mājokļi, ir sarežģītāk atrast darbu.
Protams, pozitīvas pārmaiņas ir iespējamas, taču, lai pārmaiņas notiktu, pēc skaistiem solījumiem jāseko racionālai rīcībai.