Krievijas - Ukrainas gadījumā tā nav. Redzam, ka uz kara takas nostājušās divas lielākās un emocionāli līdz šim tuvākās slāvu tautas. Un runa šajā gadījumā tiešām vairs nav tikai par nesaprašanos starp divu valstu politisko vadību. Tas ir teritoriāls konflikts. Zemes, kas tagad faktiski nonākušas Krievijas kontrolē, Ukrainas pilsoņi, protams, uzskata par savējām.
Kijevas Starptautiskais socioloģijas institūts nule publiskojis īsi pirms Krimas konflikta veiktu aptauju datus, saskaņā ar kuriem 68% respondentu uzskatīja, ka Krievijai un Ukrainai jābūt neatkarīgām, bet draudzīgām valstīm ar atvērtām robežām (bez vīzām un muitām). Valstu apvienošana bija nepopulāra pat to vēlētāju vidū, kas balsotu par komunistiem. Arī Krimā atbalstu Ukrainas pievienošanai Krievijai pauda aptaujāto mazākums (41%), vairākumam atzīstot par labāku līdzšinējo divu neatkarīgu valstu sadarbību. Kopumā pozitīva attieksme pret Krieviju bija 78% ukraiņu. Šobrīd visdrīzāk šie dati būtu radikāli atšķirīgi, pret Krieviju daudz negatīvāki (par to, ka nedēļas nogalē plānotā referenduma rezultāti būs līdzšinējai sabiedrības attieksmei tieši pretēji "sakārtoti", gan šaubu nav).
Spriežot pēc reakcijas medijos un sociālajos tīklos, Krimas atņemšanu ukraiņi, arī tie, kas iepriekš pret kaimiņvalsti bija noskaņoti draudzīgi, uztver par tādu kā spļāvienu sejā. Krievijai to nekad nepiedos guži tāpat, kā japāņi nevar samierināties ar Kuriļu salu zaudēšanu. Tas nozīmē, ka pēdējo nedēļu notikumu ietekmē pārējā Ukraina Eiropas virzienā rausies vēl straujāk nekā līdz šim. Jau šomēnes iecerēta asociācijas līguma parakstīšana ar ES. Sadarbībā ar amerikāņiem tiek vērtētas iespējas iespējami īsā laikā atbrīvoties no Krievijas gāzes atkarības. Visas līdzšinējās negācijas pret korumpēto varu, ko simbolizēja no amata atceltais prezidents Janukovičs, nu vērstas pret kaimiņos esošo agresoru, kas atļaujas "griezt dzīvu miesu".
Ja Krievijai būtu bijusi vēlme saglabāt ietekmi visā Ukrainā, tās politiķi pat vairāk nekā jebkurš cits gan atklātā, gan slēptā veidā veicinātu parlamenta ārkārtas vēlēšanu izsludināšanu. Tā būtu demokrātiska prasība, pret ko šajā situācijā iebilst nevarētu pat rietumvalstu līderi. Ņemot vērā, ka liela daļa ukraiņu vēlētāju visdrīzāk joprojām būtu gatavi atdot balsi par Reģionu partiju (īpaši pēc tās kategoriskās novēršanās no Janukoviča) un tai radniecīgiem politiskajiem spēkiem, Krievijai tādā veidā būtu bijušas iespējas saglabāt savu politisko ietekmi Ukrainā arī turpmāk. Citiem vārdiem, maigās varas izmantošana būtu daudz efektīvāka par zobena vicināšanu.
Pašreizējā Krievijas rīcība, ar varu pārņemot savā kontrolē daļu Ukrainas teritorijas Melnās jūras ziemeļu daļā, vienlaikus sanaidojoties ar sev radniecisko tautu un Rietumu pasauli, maigi sakot, izskatās dīvaini. Stipri jāšaubās, vai mērķis attaisno līdzekļus.