Atšķirībā no daudzajiem partiju finansēšanas ierobežojumu aizstāvjiem uzskatu, ka ierobežojumu noteikšana priekšvēlēšanu tēriņiem bijusi pārmērīga, ar to nodarīts lielāks ļaunums nekā labums. Limiti vairojuši nevienlīdzību konkurencē un ir motivējuši blēdīties. Centīšos pamatot savu nostāju.
Pirmkārt, par vienlīdzīgām vai - drīzāk - nevienlīdzīgām iespējām. Viens no galvenajiem motīviem vēlēšanās izmantojamo ziedojumu kopējā apmēra limitēšanai bijuši centieni visus politiķus nostādīt daudzmaz vienlīdzīgā starta pozīcijā. Vai tas ir sanācis? Nē. Jo tie, kas attiecīgajā brīdī pie varas, maksimāli var izmantot administratīvos resursus savu sarakstu līderu popularizēšanai un, kā liecina news.lv atrodamais publicitātes apkopojums, to arī dara. Arī reklamēšanās iespējas viņi var izmantot maksimāli, jo politiķiem pie varas tradicionāli ziedo vairāk nekā opozicionāriem.
Otrkārt, šaubos, vai izdevies mazināt partiju atkarību no lielajiem ziedotājiem, kas ir ļoti izplatīts arguments gan valsts finansējuma ieviešanā partijām, gan visa veida ierobežojumu noteikšanā. Jā, tagad ziedotāju sarakstos vairāk uzvārdu, mazāk to, kas dāvājuši politiķiem lielas summas, taču tas automātiski neliecina par progresu. Ja tā tiešām būtu, ik pa laikam nerastos pamats aizdomām, ka norādītie ziedotāji faktiski bijuši tikai pastnieki. Domāju, ka ierobežojumi, tieši otrādi, ir motivējuši gudrot ceļus, kā tos apiet, - ja agrāk skaidri bija redzams, kurš un kādas summas partijai ziedojis, līdz ar to varēja sekot, vai politiķu pieņemtie lēmumi nav šauri konkrētā ziedotāja interesēs, tagad viss ir daudz labāk paslēpts gan aiz svešiem uzvārdiem, gan, neizslēdzu iespēju, arī daudz dāsnākiem nekur nereģistrētajiem ziedojumiem.
Lieta, kas tiešām nav sakārtota (un to nevar atrisināt ar birokrātisko limitu uzlikšanas pieeju), ir kontrolējošo institūciju spēja kvalitatīvi un līdz galam izmeklēt visus tos gadījumus, kad publiski izskanējušas aizdomas, ka kāds konkrēts ziedojums ir samaksa par noteiktiem politiķu pakalpojumiem, naudas devējam labvēlīgiem lēmumiem.
Tātad tiekties, manuprāt, vajadzētu nevis uz ierobežojumiem un kontroli ikdienā, bet daudz efektīvāku visa veida blēdību apkarošanu, tostarp mazinot varas izmantošanu kampaņas labā.