Kur jaunie vēstījumi, receptes sabiedrībā sasāpējošāko problēmu risinājumam, kas varētu ļaut noticēt, ka visiem labi zināmo politiķu ilgu gadu gaitā uzkrātā pieredze vēl vērā ņemama un lietā liekama? Kur vēlētāju vidū respektēti atbalstītāji, kas piebalso un apliecina uz politiskās skatuves atkal kāpjošo spējas un varēšanu?
Tiešām kā goda viesis pasākumā bija jāpieaicina Vents Balodis, lai tas, televīzijas intervijas laikā konfekti pa muti viļājot, smīnēdams stāstītu kaut kādus ar konkrēto pasākumu nesaistītus pārspriedumus par Pirmā pasaules kara simtgadi? Un Vilis Krištopans nevarēja izdomāt par darbošanos golfa jomā labāku atrunu savam lēmumam neatgriezties politikā? Ja tie būtu politikas pirmziemnieki, piedodamas būtu atrunas, ka nav zinājuši, ko no runātā nofilmēs un ko parādīs, bet profesionāļiem, kas viņi visi neapšaubāmi ir, jau plānojot katru vārdu, ko teiks paši un ko «karsējmeitenes», tomēr jāspēj paredzēt, kas būs avīžu virsrakstos un televīzijas sižetos.
Izskatās, ka atbalsta komandas vājums šajā gadījumā ir vislielākais problēmu cēlonis. Var jau iedomāties, ka lielu mākslinieku kaut nakts vidū var likt uz skatuves un viņš tiks galā ar jebkuru publiku, bet uz to nevar ļaunprātīgi paļauties. Slavenību uznāciens prasa varbūt pat lielāku sagatavošanos nekā mazpazīstamo, kas var klusi uzslīdēt aiz kāda muguras un tikai tad lēnām spraukties priekšplānā. Kad starmešu gaismā iznāk spēcīgi konkurenti, naivi domāt, ka tur jau esošie tos sagaidīs ar aplausiem - skaidrs, ka veci tomāti jau metienam gatavi, uzdevums viens - savārtīt, pirms sākusies diskusija pēc būtības. Jo tad otra noķēzīšana kā arguments vairs nederēs - publika gaidīs saturīgas atbildes, un tas vairos risku atklāt pašu vājumu un nespēju turēt līdzi.
Protams, bez vainas nav arī paši šī stāsta varoņi. Saka, ka ir zināšanas, prasmes, pieredze, kas valstij vēl var noderēt. Ļoti iespējams, ka tā tas ir. Ivars Godmanis vadījis valdību valsts neatkarības atgūšanas laikā. Aigars Kalvītis bijis premjers izaugsmes gados (tie gan pozicionēti teju vai kā sliktākie Latvijas vēsturē, bet, objektīvi vērtējot, tā taču nav). Edgars Zalāns ir daudz lielāks eksperts reģionu attīstības jomā nekā viņa pēcteči ministra amatā. Aināra Šlesera piedāvātās valsts attīstības vīzijas varbūt šķiet trakas, bet tās var kalpot vismaz kā stimuls daudz padziļinātai domapmaiņai. Kāpēc viņu kā ekspertu viedokļus visu šo laiku nedzirdējām (izņemot Ivaru Godmani, kas visai aktīvi komunicēja kā Eiroparlamenta deputāts)?
Secinājums par atgriešanos: nesagatavota. Jādomā, ka kļūdas paši saprot un ņems vērā.